Gandrīz astoņus gadu simteņus garajā Jelgavas vēsturē mākslas pirmsākumi meklējami laikā, kad pilsētā tika celtas pirmās baznīcas un veidotas hercogu mītnes.
Gandrīz astoņus gadu simteņus garajā Jelgavas vēsturē mākslas pirmsākumi meklējami laikā, kad pilsētā tika celtas pirmās baznīcas un veidotas hercogu mītnes. Taču tā īsti par mākslas uzplaukuma pirmsākumiem varam uzskatīt hercogu – tēva un dēla Bīronu – laikmetu, tas ir, 18. gadsimtu.
Toreiz kā pilsētā, tā arī tās apkārtnē ieplūda baroka, rokoko un klasicisma viļņi, pateicoties arhitektūras personību Bartalomeo Frančesko Rastrelli, Severīna Jensena un nedaudz vēlāk Džakomo Antonio Kvarengi talantam un meistarībai.
Hercogu reprezentācijas celtnēs darbojušies rietumu stilu gleznotāji: itāļi – Veronā dzimušais Pjetro Rotari, venēcietis Frančesko Fontebaso –, Francijā, Kobūrā, dzimušais Fridrihs Hartmanis (arī Parizjens), Leonards Šorers no Vācijas, J.M. Erafs un citi. Parādās arī vietējo vācbaltiešu cilmes «māleru» vārdi – tēvs un dēls Helsterbergi, Kristofs Leitners, Štegmanis. Pilsētā redzamas pirmās gleznu kolekcijas – galma padomniekiem Švanderam, A.Tečam, landmaršalam Mēdemam, protams, arī hercogam Pēterim Bīronam.
Galma amatnieku godā
Uz šo laiku attiecas arī pirmās ziņas par latviešu izcelsmes amatnieku līdzdalību mākslas attīstībā. To pierāda 1872. gadā Annas baznīcas lukta, kuru, kā liecina uzraksti vācu un latīņu valodā, darinājuši latvieši – galma amatnieki. Šajā godā viņi tikuši, pateicoties hercogu tiesībām ikvienu veiksmīgu amata pratēju iecelt galma amatnieka vai būvmeistara kārtā. Iespējams, šajā sakarā jāatzīmē P.Bīrona vēlme sniegt palīdzību talantīgākajiem latvju cilmes vīriem, dodot viņiem iespēju mācīties līdz šim tikai vāciešiem atvēlētos arodus, kā arī ieceļot viņus galma amatnieku un mākslinieku kārtā.
Iespējams, ka līdzīgi noticis arī iepriekšējo hercogu valdīšanas laikā, jo jau 1606. gadā hercogs Fridrihs Mītavas policijas likumā atzīmē par amatniekiem un amatiem noteicis, ka «amatos un ģildē uzņemami arī godīgi dzimušu audēju, pirtnieku, dzirnavnieku, ganu un pilsētas kalpu bērni».
Jauns augšupejas posms
Kad hercogiste kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu un Mītava no hercogu rezidences – par vienkāršu guberņas pilsētu, izzuda galma māksla un iestājās zināms tēlotāja mākslas un celtniecības apsīkums. Tomēr pēc 1812. gada mākslas vilnis sāka jaunu augšupejas posmu. Pilsētas ģimnāzijā strādāja izcilākie vietējie meistari: Vācijā dzimušais vara grebējs Zamuels Kitners, pazīstams kā portretists, arī vietējā galdnieka dēls Gotfrīds Šefners, no Vācijas ieceļojušais ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Jozefs Dominiks Ekss, kas izglītojies Drēzdenes Mākslas akadēmijā, darinājis pilsētas skatus (zīmulī), kā arī portretus.
Šā laika mākslā centrālā persona bija Johans Eginks. Dzimis 1787. gadā Pievīķu muižā Kurzemē, zinības guvis Pēterburgas akadēmijā, arī Vācijā un Itālijā. Ar vēstures tēmu attēliem iemantojis Krievijas imperatora Aleksandra I labvēlību. 1835. gadā ieguvis akadēmiķa grādu, pēc pāris gadiem viņš ienāk Ēksa vietā Mītavas ģimnāzijā. Viņš darinājis portretus un altāra gleznas Jelgavas Trīsvienības baznīcai, gleznojis arī Jēkabpilī, Sunākstē, Ventspilī un citur.
Personībai glezniecībā ir īpaša vieta ne vien Latvijas, bet arī Baltijas mākslas vēsturē. Uz šo laiku attiecas vēl viena jauna virziena – fotomākslas – pirmsākumi. Tā ienāca no Francijas, Parīzes, kur 1839. gadā gleznotājs un izgudrotājs Luijs Žaks Dagērs (1787 – 1851) sadarbībā ar Ž.N. Nipēnu radīja tā saukto dagerotipu – uzņēmumu uz nopulētas, apsudrabotas un ar jodu apstrādātas vara plāksnes. Mītavā 1796. gadā dzimušais E.D.Šaberts veicis pirmos dagerotipijas uzņēmumus un vēlāk atvēris pirmo pilsētas fotodarbnīcu. Viņš zinības guvis vietējā ģimnāzijā, tad studējis Tērbatā, strādājis par zīmētāju un litogrāfu. Ar 1858. gadu jau tieši kā fotogrāfs minams H.Kīperts (ieceļojis no Vācijas).
Glezniecības pasaulē jāatzīmē zīmēšanas skolotājs, Kurzemes skatu tēlotājs Kārlis Minkelds (1790 – 1858), Ēksa skolniece, miniatūru un portretu autore Anna Bernere (1795 – 1868), ainavists Johans Blaševics (1804 – 1866).
Dērings un viņa skolēni
Kā nākamās paaudzes centrālā persona atzīmējams 1818. gadā Drēzdenē dzimušais (miris 1898. gadā Jelgavā) Jūlijs Dērings. Zinības krājis Drēzdenes Mākslas akadēmijā, to dienu Mītavā ieguvis otru dzimteni. J.Dērings bija portretists, darbojoties vēstures un reliģijas jomā, bet ikdienā – zīmēšanas skolotājs. Viņam ir 1106 zīmēti un gleznoti portreti, 23 altāra gleznas (Iecavā, Jaunpilī, Baldonē, Saukā, Sv.Jāņa baznīcā Jelgavā un citur).
Nozīmīga bijusi viņa mākslas pedagoga darbība – sākot ar vietējo baltvācu cilmes dāmu izglītošanu. Jāmin portretiste O. fon Bolšvinga, Sofija fon Štempele, Emma fon Kleista, Elīza Laudona, vietējā pastmeistara meita Elīza Junga – Štillinga (1829 – 1904), Rīgas mākslas skolas (1873) dibinātāja, un citas. J.Dērings skolojis arī Jāni Valteru un Aleksandru Romānu.
J.Dērings ievērojams arī kā sava laika mākslas dzīves hronists un vēsturnieks. Plašākais un vērtīgākais no darbiem ir Baltijas mākslinieku leksikons (vācu valodā, rokrakstā), kurā sniegtas ziņas arī par pirmajiem latviešu cilmes māksliniekiem.
Savukārt no publikācijas Kurzemes literatūras un mākslas izdevumā 1868. gadā «Die Lettische Kirche in Mitau» uzzinām par hercoga laikmeta latvju galma māksliniekiem. J.Dērings darbojies arī kā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sekretārs un konservators (1865 – 1894), muzejā veicinājis gleznu izstāžu rīkošanu, mākslas katalogu izdošanu u.c.
Mākslas apritē – latviešu vārdi
Šajā laika posmā mākslas apritē parādās pirmie latviešu vārdi –Kurzemes Bruņniecības nama uzrauga dēls Juris (Georgs) Budevics, kas 1854. gadā Pēterburgā par portretu akvarelī saņēmis brīvmākslinieka grādu un bijis pirmais pilsētas latviskās cilmes fotogrāfs.
Savu laika sprīdi šeit darbojies 1838. gadā Koknesē dzimušais ainavu meistars Jūlijs Feders, praktiskajā darbā apriņķa un reālskolu zīmēšanas skolotājs (1862 – 1875). 1868. gadā J.Feders iegādājies fotogrāfa T.Millera darbnīcu un darbojies arī šajā jomā.
Šeit dzīvojot, tapušas J.Federa «Kokneses drupas» un citas gleznas. Lielāko vērību guvuši «Meži pēc vētras», kas Londonas izstādē apbalvoti ar medaļu. Gleznu iegādājies Persijas šahs.
No citu mākslas jomu pārstāvjiem jānosauc kokgriezējs Mārtiņš Bušs (1855 – 1930), mācījies Leipcigā no 1871. gada, strādājis Stefenhāgena tipogrāfijā. Kā izdevumā «Senatne un māksla» 1937. gadā raksta mākslas vēsturnieks J.Siliņš, «jāpiemin vēl Jelgavas pilsētas arhitekts latvietis Oskars Būrs». Pirmais pilsētas latvju izcelsmes arhitekts dzimis 1848. gadā Dobeles tirgotāja ģimenē, mācījies Mītavas ģimnāzijā, zīmēt skolojies pie Dēringa, tad studējis arhitektūru Rīgas Politehnikumā un Berlīnes akadēmijā, no 1875. līdz 1885. gadam bijis pilsētas arhitekts.
Savukārt guberņas arhitekta amatā (1879 – 1885) strādāja Pēterburgā būvzinības guvušais Aloizs Bergs (1842 – 1885). 70. gadu sākumā pilsētā darbojies Rundālē dzimušais zīmētājs un akvarelists Jānis Laksmanis (1851 – 1885), pirmās latviešu amatniecības skolas (Rīgā) dibinātājs.
No Dēringa laika baltvācu māksliniekiem minams ģimnāzijas skolotājs un portretists K.J.Šulcs, Kēnigsbergā dzimušais vēstures skatu gleznotājs, portretists, litogrāfs un fotogrāfs H.Kīperts, portretisti J.A.Tims un F.Hofe (latvieša O.Bērtiņa skolnieks), J.Derners, pašmācības ceļā mākslas zinības guvušais portretists Artemijs Gruzdins (1825 – 1891) un citi.
