Jūnija nogalē autobuss ar Jelgavas Latviešu biedrības ekskursantiem ieradās Vācijas pilsētā Minsterē. Tas bija ilgi un rūpīgi gatavots brauciens.
Jūnija nogalē autobuss ar Jelgavas Latviešu biedrības ekskursantiem ieradās Vācijas pilsētā Minsterē. Tas bija ilgi un rūpīgi gatavots brauciens. Jelgavas Latviešu biedrības valde jau laikus uzturēja ciešus kontaktus ar Minsteres Latviešu centru, un tur mūs laipni uzņēma.
Pie tautiešiem Vāczemē
Gaidot pirmo tikšanos, uzmanību piesaistīja paziņojums pie Latviešu centra durvīm – zušus Līgo vakaram var iegādāties pie Daniševska kunga.
Līgovakarā – pie minsteriešiem
Un, lūk, drīz tiekamies arī ar pašu Raimondu Daniševski. Cienījamu kungu, kaislīgu makšķernieku, kas «copes» nolūkos mēdz aizklejot pat līdz Zviedrijai. Omulīgs, labprāt stāsta par ģimeni, par kontaktiem ar Latviju. Sarunās noskaidrojas, ka esam viena – Garozes – pagasta bērni. Ar Raimonda brālēniem Albertu un Jāni esmu kopā mācījies vietējā pamatskolā. Tagad Raimonds ir sava tēva Didriķa zemes mantinieks tagadējā Sidrabenes pagastā. Jūlija beigās atkal braukšot aplūkot tēvu zemīti. Pie visa stāstītā tikai neparasta piebilde – Raimonds Otrā pasaules kara laikā cīņās pie Ostrovas smagi ievainots un zaudējis kāju. Varonība kaujā un dzīvē.
Pie Līgo svētku ugunskura satiekamies dažādu paaudžu mūsu un viņu līgotāji. Aizgājis tas laiks, kad, sajūsmināti par šādu tikšanās iespēju, kritām cits citam ap kaklu. Minsteres ugunskurā nav Jāņu nakts trakuma. Tas liesmo rāmi, mierīgi. Līgo vakara debesīs vēl «karājas» spilgti, krāsaini gaisa baloni, bet diemžēl tiem Vācijas pilsētā nav nekāda sakara ar latviešu nacionālajiem svētkiem. Tā esot vietējā gaisa kuģotāju kluba dalībnieku kārtējā iespēja izmantot rāmo vakaru treniņiem. Turpinām rāmi malkot alutiņu. Minsterieši – savu Vācijas, mēs – no Latvijas atvesto Bauskas tumšo un gaišo. Ir apmaiņas iespējas, kas tiek saudzīgi izmantotas. Rīt – pirmā iepazīšanās ar Minsteri.
Caur puķu rotām, caur Minsteres vēsturi
Viktors Kangeris ir Minsteres Latviešu centra namzinis, sporta skolotājs. Bet pats uzsver – namzinis ar plašu rīcības lauku. Kopš 1998. gadā likvidēta latviešu ģimnāzija, viņa darbības loks tik tiešām paplašinājies. Viktors lieliski pārzina savu namu, kurā tagad uzturēšanos meklē ne tikai tautieši no Latvijas, bet pat no tālām Āzijas zemēm. Viņš labi dzied un ieskaņojis savu kaseti. Par Viktora dziedāšanas māku mēs pārliecinājāmies sadraudzības vakarā, kur dziesmas ilgi nenorima. Viktora nopelns, ka tagad Minsteres Latviešu namā, kaut šaurībā, mājo gan Zentas Mauriņas, gan Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas muzejs. Tie abi glabā unikālas vērtības, arī šo dižgaru dzīves lietas, kas kļuva pieejamas tikai trimdā.
Viktors Kangeris ir Minsterē pazīstama personība. Par to mēs vairākkārt pārliecinājāmies, kad viņš teicami pildīja gida pienākumus, iepazīstinādams ar pilsētu.
Minsteres Latviešu centra ēka uzcelta 1986. gadā. To bez maksas projektējuši trīs latviešu arhitekti. Bet celtniecības izmaksas – seši miljoni vācu marku. Ģimnāzija dzīvoja latvisku dzīvi, centrs uzturēja ciešus kontaktus ar latviešiem visā pasaulē. Tāpēc lielāko daļu līdzekļu saziedoja entuziasti. Atbalstīja arī Minsteres pašvaldība. Taču līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu apstākļi mainījās, pieplūdums krasi samazinājās, un tagad ēka galvenokārt kalpo kā labiekārtota tūristu mītne. 1998. gadā Latviešu centrā ieradās valsts prezidents Guntis Ulmanis un uzrunāja Minsteres latviešus. Daļa mūsu ekskursantu nakšņoja telpā, kur tas notika.
Viktors ved mūs pa zaļo pilsētu, pa iekoptu parku ēnainām gatvēm, caur pagalmiem, kas pilni puķu rotas, gar strūklaku, kas līdzīga zemeslodei, kurā var atvēsināt rokas «pasaules okeānos», pie mākslas muzeja mūs sagaida mākslīgs, bet patīkams zaļums klājienā, sēdekļos, vēdekļpalmā.
Pa Minsteres muzeja neskaitāmajām zālēm ejam kā caur pilsētas vēstures labirintu, kurā atklājas pirmsākumi 793. gadā, viduslaiku katoļu baznīcas nežēlība, bronzā veidots vecpilsētas makets ar tekstu neredzīgajiem, atklājas šīs Hanzas pilsētas drausmā līdzība ar Jelgavu – Otrā pasaules kara drupās gulēja 90 procentu Minsteres. Šodienas pilsētā vairs nav ne miņas no postījumiem. Vecpilsēta pēc senajām skicēm atjaunota pilnīgi no jauna, par 1952. gadā celto moderno teātra ēku teic, ka tā jau novecojusi un vairs neatbilst šodienas prasībām.
Minstere, 250 000 iedzīvotāju pilsēta, dzīvo savu īpatnējo, sakārtoto dzīvi. Priekšpilsētās, vienā no kurām atrodas arī Latviešu centrs, valda krāsainu jumtu, krāšņu ziedu, košumkrūmu un klusuma piesātināta ģimenes māju atmosfēra. Centrā citu ritmu nosaka veikali, bankas, teātri, muzeji, baznīcas, mācību iestādes un tūrisma plūsma.
Skaista ir diena, kad Viktors mūs vadā pa Minsteres apkārtnes laukiem. Mēs priecājamies par koptajiem laukiem, par mājām, kuru apdzīvošanā paviršībai un nevīžībai nav vietas. Vācu 19.gs. dzejnieces Annetes fon Drostes – Hilshofas attēls redzams uz 20 vācu marku naudaszīmes. Par viņas tā saucamo ūdenspili mēs sajūsminājāmies, redzēdami to īstenībā, tāpat par 1745. gadā celto vasaras māju «Haus Rüschhaus», kurā dzejniece uzturējusies, lielākoties lai rakstītu.
Pati skaistākā un interesantākā – Brēmene
Ar Laimu Urdzi mēs satiekamies Brēmenē. Vairs ne tik jaunā, bet ļoti enerģiskā sieviete kontaktu ar atbraucējiem no Jelgavas nodibina momentā. Ar auseklīša un Brīvības pieminekļa Latvijas tēla atainojumu sportiskajā tērpā viņa apliecina savu piederību dzimtenei. Maza būdama, 1944. gada nogalē kopā ar vecākiem devusies bēgļu gaitās. Ziemeļbrēmene, kur sabraucis daudz latviešu, bijusi pēdējā vieta pirms izceļošanas uz Kanādu 50. gadu sākumā. Taču saites ar veco kontinentu uzturētas – pāris gados ar savu mašīnu apbraukāta Eiropa. No tēva, mācītāja, Laima mantojusi garīgo iejūtību – viņa vada vietējās latviešu draudzes.
Pateicoties Laimai, mēs Brēmeni iepazīstam visā tās daudzpusībā. Pilsēta abpus Vēzeres upei, kas ieplūst Ziemeļjūrā, izstiepusies 35 km garumā. Ļoti daudz zaļumu, daudz liepu. Laima saka: «Kad es jūlijā būšu Rīgā, tad tur arī ziedēs liepas.» Mēs ielās redzam namu nepārtrauktās virknes, kur vecās būves ļoti saskanīgi savienojas ar jaunajām. Skatāmies, kā pašlaik pašā centrā aši pārtop laukums, kas nupat vēl kalpojis par starptautiska pludmales volejbola turnīra arēnu.
Pārtapšana ir visai raksturīga Brēmenei. Viss vecpilsētas centrs no kara gruvešiem pārtapis senceltnēs, kur spilgti iezīmējas Rīgas «Trīs brāļu» variants. Šīs arhitektoniskās domas sākotne noteikti meklējama Vāczemē. Rīta pusē pie gotiskās «Mūsu mīļo sievu baznīcas» izvērties plašs puķu tirgus – kā koši krāsains paklājs viduslaiku gaisotnē. Bet pēcpusdienā no tā vairs nav ne miņas, tas atkal pārtapis tikai bruģa laukumā. Mēs ejam pa burvīgajām vecpilsētas šaurajām ieliņām, kur raibā sakārtotībā savu spilgto pievilcību rāda veikaliņi, kafejnīciņas, vasaras paviljoniņi. Un Laima rāda, kā vienā šādā garā ieliņā tirgotāji, uzņēmēji, kalpotāji reizi gadā paši sev rīko ielas svētkus. Ieliņu noslēdz, un līksmība pie gariem galdiem turpinās no rīta līdz vēlam vakaram.
Mēs esam Brēmenes domā, Svētā Pētera baznīcā. Arī tā reformācijas laikos no katoļu baznīcas pārtapusi luterāņu dievnamā. Pārtapis pat klasiskais iekštelpas iekārtojums – akustikas labad altāris pārvietots uz paaugstinājuma vienā sānā. Altāra agrākajā vietā notiekot priekšlasījumi, izstādes. Par šāda iekārtojuma priekšrocībām esot pārliecinājies arī Rīgas koris «Ave sol», kas katedrālē koncertējis.
Kad atvadāmies no Brēmenes, arī no tās slavenajiem pasakas muzikantu varoņiem, Laima mūs uzaicina atbraukt atkal un paviesoties vienā vecpilsētas krodziņā. Tur katra mēneša pirmajā trešdienā septiņos vakarā satiekas vietējie latvieši.
Kaut redzēta Ķelne un Bonna, Oldenburga, vēl bijām Postdamā un Berlīnē – mūsu kopējais atzinums ir viens – visskaistākā un interesantākā bija Brēmene.
Kur ziedu dārzos latvieši guļ
Ir vēl kādas skaistā brauciena vietas, kuras nedrīkstētu nepieminēt – kapsētas. Tās atdusas vietas, kur svešatnē guldīti latvieši.
Netālu no Minsteres Viktors Kangeris mūs aizveda uz kādreizējā kara hospitāļa «Ehrenfriedhof «Hans Spital»» seno kapsētu. Tajā guldīti Pirmajā pasaules karā ievainotie un mirušie abu karotāju pušu zaldāti. Starp senajiem karalaika krustiem atrodam arī latviskus vārdus: Kārlis Siliņš (miris 1919.g.), Roberts Šteinbergs (miris 1918.g.), Mārtiņš Kauliņš (miris 1919.g.). Lasām arī kādas latviešu sievietes vārdu – Ilga Krutenko (mirusi 1916.g.). Pie kopējā pieminekļa ēnainās alejas galā 22. jūnijā nolikt vainagus bija ieradušies Minsteres virsbirģermeistars, Krievijas federācijas ģenerālkonsuls un vietējās kapu valdes pārstāvis.
Oldenburgā ir bijušas vairākas latviešu bēgļu, arī leģionāru nometnes. Tur ir arī Laimas Urdzes aprūpētais oriģinālais latviešu dievnams. Turienes kapsētas – kā apstādījumu un ziedu dārzi. Vienā no tām pāris rindās guļ tikai latvieši. Arī Jelgavā dzimušais, šeit ģimnāziju beigušais, vēlākais «Jaunā Zemgalieša» redaktors, publicists un rakstnieks Žanis Alfreds Unāms (dzimis 19.06.1902. Jelgavā, miris 08.09.1989. Oldenburgā). Savukārt citā Oldenburgas kapsētā guldīts Nikolajs Ļubočka (1922 – 1998), kurš kārtojis un saglabājis Žaņa Unāma arhīvu. Vairākkārt bijis Latvijā un Unāma mantojumu nodevis Jelgavas Latviešu biedrībai.
Skaists bija Mohnesa ezera, latviešos saukta par Mēness ezeru, apmeklējums. Tā vienā krastā atrodas Korbekas pilsētiņa, otrā dzīvojis un savās makšķernieka gaitās devies Jānis Jaunsudrabiņš. Vietējā informācijas birojā uzzinājām, ka Jaunsudrabiņa piemiņas muzejs likvidēts. Kopš rakstnieka pīšļi pārvesti Latvijā, dzimtajā pusē, apmeklētāju skaits muzejā krietni sarucis. Bet Korbekas kapsētā viņa piemiņas vieta saglabāta. Pie pieminekļa, no kura bareljefā noraugās pats rakstnieks, nolikām ziedus, atskanēja Veltas Riekstas dziedātā Elgas Īgenbergas komponētā dziesma Jaunsudrabiņa vārdiem «Bērnam»:
«Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,
Savu tēvu zemi vēro tā,
Ka lai viņas mīļā, mīļā seja
Mūžam paliek tavā atmiņā.»
Kad braucām cauri klusajai, mājīgajai un tīrajai pilsētiņai Hammai, uz kāda nama sienas redzējām smaidošas sievietes un vīrieša sejas un uzrakstu: «Laba dzīve Hammā!» Nešaubāmies. Visās Vācijas pilsētās, kur pabijām, ir laba dzīve. Arī latviešiem.
Paldies par šo neaizmirstamo braucienu tā organizētājiem un vadītājiem!
