Ir vasaras vidus, kad druvas un pļavas līgo. Un pašā vasaras viducī cilvēki aizdomīgi vēro debesis, minēdami, vai Līgo naktij secen paies smagie lietus padebeši. Tā tas bija, bet ne šovasar.
Ir vasaras vidus, kad druvas un pļavas līgo. Un pašā vasaras viducī cilvēki aizdomīgi vēro debesis, minēdami, vai Līgo naktij secen paies smagie lietus padebeši.
Tā tas bija, bet ne šovasar. Savā mūžā, kas jau pāri pusgadsimtam, neesmu pieredzējusi un dzirdējusi arī vecos cilvēkus stāstām par tik nikniem lietiem un ūdens plūdiem pašā vasaras viducī. Ne «gulētāji», ne «brāļi» nekad nav spējuši to, ko lietavas paveica šovasar.
Jelgava pludoja pavasaros, kad ledus gāja. Pali sakustināja jelgavniekus, radot satraukumu un nemieru. Mēs jau gan zinājām, kas ir plūdi mūsu pilsētā, zinājām, ka tie nāks, ka ūdeņi noskries un zeme atvērsies saulei un pavasarim.
Tie bija 1951. gada pali, kas pilsētā atstāja sausas tikai nedaudzas saliņas. Cilvēki pārvietojās kā Venēcijā ar laivām, plostiem, laipoja pa laipām gar ielu malām. Driksa ar Lielupi bija sakļāvušās ciešās ūdens skavās. Ūdeņi skalojās pāri Uzvaras parkam, Lapskalna, Kazarmes, Jaunatnes, Vārpu, Ausekļa ielai, pa māju pagalmiem cilvēki pārvietojās ar dažāda veida plostiem.
Dzīvoju Jaunatnes ielā, un tolaik apkārtnes namu iedzīvotāji pārvietojās uz durvīm. Piemēram, uz durvīm uzlika spaiņus un stūmās pa pagalmu pie krāna pēc ūdens. Tādā veidā izkļuvām arī no mājām. Strādniekus uz Linu fabriku maiņu laikos veda smagajās armijas mašīnās. Gar ielas malu bija saceltas laipas.
Bet visdīvainākais notika skolās. No rīta visi mierīgi sasēdās solos. Kāds vēl centās norakstīt mājas darbu, cits vēl pūlējās apgūt neiemācīto, un nekas neliecināja par drīzo haosu, kas kā vēja brāzma pāršalca skolu tikai ar diviem vārdiem: «Ledus iet!» Viss sagriezās, savirpuļoja, un pēc mirkļa skola bija tukša. Dažs skolā pameta somu, cits aizmirsa pat praķīti uzvilkt. Viss gaiss it kā virmoja: «Uz tiltiem! Uz upi!» Šo stihiju nespēja apturēt ne skolas direktors, ne skolotāji. Klases palika tukšas, pat visapzinīgākos skolēnus pirmie pavasara ūdeņi aizrāva sev līdzi.
Un bija arī ko just un redzēt! Ūdens kāpa pāri krastiem mutuļodams. Milzīgi ledus gabali grūstīdamies steidzās uz jūru, uz plašiem ūdeņiem. Te nu priekšā stājās tilta balsti. Taču – nē! Ne šim neprātam kāds pretim stās! Ar niknu sparu, neganti grūstoties, lieli ledus gabali gāzās virsū tilta balstiem. Ledus lūza, plīsa skanēdams, ūdens brūnajā mutulī griezdamies. Ledus gabali, cits citu no ceļa bīdīdami, cits citam virsū rāpdamies, traucās arvien ātrāk un tālāk. Kāds prieks bija skatītajiem, kad zem tilta radās sastrēgumi, aizdambējumi! Ūdens negaida, tas kāpj ārā no krastiem, pāri pļavām, pāri ielām un ceļiem, māju pagalmiem un dārziem. Rīgas šoseja paloja, Cukura, Veco strēlnieku ielas un visa tuvākā apkārtne grima ūdenī.
Cilvēki glābās bēniņos. Ne mums toreiz bija garie gumijas zābaciņi, ne kāda krietna kurpe. Gājām ar tām pašām gumijas kalašiņām, kurās ieauts lieks zeķu pāris siltumam. Vai tādam ūdens neprātam tas kāds apavs? Puikām ne tikai kājas slapjas, bet paši arī, jo ir tak’ jāpalīdz tam lielajam «ledus lācim» ātrāk tikt cauri tilta apakšai. Uz daža ledus gabala aizpeldēja siena šķūnītis, uz cita nesapratnē – kaza vai kaķis. Gailis vēl lielīgi nodzied atvadas aizejošajai ziemai, nemaz nezinot, kur straume viņa dziesmu apklusinās.
Nākamajās dienās klases ir stipri patukšas. Cits netiek no mājas ārā, cits ārstē šņupes un klepu, cīnoties ar paaugstinātu temperatūru. Ne tikai skolēni padevušies dabas atmodas aicinājumam. Tiltus pilda arī pieaugušie, kurus pārņēmis palu prieks. Pat vīrieši pieklājīgos gados steidz zēniem līdzi tuvāk ūdeņiem – šim neatvairāmajam dabas spēkam. Visi grib aktīvi piedalīties, palīdzēt, atbalstīt, visus pārņēmusi lielā dabas stihija, kas skan pāri Jelgavai kā atmodas un uzvaras sauciens. Atgriežoties mājās, cilvēki jūtas it kā attīrījušies, gaišāki, jaunu ilgu un cerību pilni.
Atceros, 1951. un 1952. gada pavasarī piedalījos laikraksta «Zemgales Komunists» organizētajos šaha mačos. Vienu gadu tie notika «Latvenergo» ēkā pretī 2. vidusskolas sporta laukumam, un mēs tur nokļuvām pa ielas malā saceltām laipām. Nākamajā gadā šie mači notika Pils dārzā, kādreizējā Piena paviljonā. Parks bija pilns palu ūdeņiem, tādēļ no tilta uz paviljonu gājām pa laipām.
Tagad pavasaros ledus iziet tā, ka to pat nemana. Klusi tas aizpeld un pazūd. Upe gan mazliet paniķojas, paplosās, aiznesot ziemas netīrumus un duļķes. Dažviet Lielupe aizdambējas, it kā atcerēdamās savus senos niķus, bet arī tos jelgavnieki vairs lāgā nemana. Tikai autobusā kāds vienaldzīgi kaimiņam ierunājas: «Zini, vakar Lielupē ledus gāja…»
