Zivsaimniecība Latvijā ir Zemkopības ministrijas paspārnē, un, lai cik amizanti neizklausītos, tā ir mūsu lauksaimniecības daļa. Tomēr zivsaimniecībai ir arī ar lauksaimniecību kopīgas iezīmes: nabadzība un neziņa.
Zivsaimniecība Latvijā ir Zemkopības ministrijas paspārnē, un, lai cik amizanti neizklausītos, tā ir mūsu lauksaimniecības daļa. Tomēr zivsaimniecībai ir arī ar lauksaimniecību kopīgas iezīmes: nabadzība un neziņa.
Daudzi zivsaimniecības uzņēmumi vēl arvien atrodas pēdējo gadu Krievijas ekonomiskās krīzes negatīvās ietekmes iespaidā. Tas ir viens no sliekšņiem, kam visgrūtāk tikt pāri, lai atkal rastos iespēja virzīties uz priekšu. Savukārt nākamais ir ļoti augstu – tas ir Eiropas Savienības durvju priekšā.
Skaidrs, ka neviens neprasīs katra uzņēmuma, zvejnieka vai zivju pārstrādātāja individuālo gatavību iestāties ES. Visi uzņēmēji ir apmēram vienādā situācijā un visiem jādomā par vienu un to pašu: būt vai nebūt, turpināt vai neturpināt savu darbu arī ES. Var sūdzēties, ka jau tāpat ir grūti un integrācija Eiropas Savienībā prasa pēdējos spēkus, kas galu galā var novest pie uzņēmumu darbības pārtraukšanas. Tomēr ES higiēnas prasības, zivju produkcijas ražošanas un zvejas produktu ieguves nosacījumi atbilst pasaulē vispārpieņemtām normām, un tagad tie ir arī Latvijas noteikumi, kas par spīti sarunām par iestāšanos ES un to rezultātiem netiks atcelti, tie visiem būs jāievēro. Turklāt pirmsiestāšanās sarunās Latvijas nostāja ir tāda, ka tā negrasās pieprasīt pārejas periodus gandrīz nevienai no sarunu pozīcijām. Šāda apņemšanās tiek argumentēta ar to, ka ES gatava piešķirt Latvijai pirmsiestāšanās atbalsta līdzekļus attiecīgu programmu īstenošanai. Tomēr piedāvātie atbalsta līdzekļi ir visai ierobežoti: pat izmantojot tos visā pilnībā, septiņu gadu laikā līdz Eiropas līmenim varētu sakārtot ne vairāk par vienu trešo daļu zivju apstrādes uzņēmumu. Vēl grūtāk būs panākt, lai vismaz apmierinošā stāvoklī uzturētu zvejas floti. Turklāt, ievērojot sarežģīto tirgus situāciju, ir gandrīz neiespējami saņemt kredītus zivsaimniecības uzņēmumiem.
Kaut arī valsts politika neveicina zivju apstrādes uzņēmumu un zvejas kuģu skaita samazināšanu, tas notiks pats par sevi ES integrācijas procesa rezultātā. Teorētiskas aplēses liecina, ka šādu uzņēmumu skaits varētu no 114 (pašreiz) samazināties līdz 86 vai 89. Līdzīgi varētu notikt ar zvejas floti, kurā no pašreizējiem Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī aiz piekrastes joslas zvejojošiem kuģiem varētu palikt krietni mazāk par 200. Turklāt jārēķinās, ka valsts un ES atbalsta līdzekļu saņemšanā būs jākonkurē arī ar citām tautsaimniecības svarīgām nozarēm.
Zivsaimniecības jomā ES un Latvijas sarunu kontekstā ir būtiski mūsu valstij panākt pašas svarīgākās prasības ievērošanu. Runa ir par to, ka jau vairāk nekā 10 gadu Rīgas jūras līcī tiek piekopta konsekventa zivju resursu saudzēšanas politika, kas, balstīta uz zinātnieku ieteikumiem, iesākta vēl padomju laikā. Rīgas jūras līcī noteicošie ir reņģu resursi. Konsekventā to saudzēšanas politika, kas tiek īstenota saskaņoti ar Igauniju, nosaka kuģu un zvejas laivu skaitu, kvotu apjomus un zvejas rīkus, tāpēc situācija līcī ir daudz labāka nekā pārējā Baltijas jūrā. Tas nozīmē, ka zivju resursu saudzēšanā mēs jau tagad esam pat eiropeiskāki par Eiropas Savienības valstīm, kurās situācija ir vienkārši drūma. Piemēram, mencas Baltijas jūrā jau ir praktiski uz izmiršanas robežas, pat tiek domāts, lai to zveju vispār aizliegtu. Arī siļķu bari Baltijas un Ziemeļjūrā ir krietni paputināti.
Iestājoties Eiropas Savienībā, kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros varēsim pretendēt uz dažāda veida atbalstu – finansiālo, tirgus atbalstu un līdzīgu. Taču par to dalībvalstīm jādalās savos ūdeņos – tajos, kas atrodas aiz 12 jūdžu piekrastes zonas. Ja novelk šo 12 jūdžu robežu gar līča krastu, vidū veidojas tāds mazs plankumiņš – aptuveni 20 procentu no līča platības. Teorētiski tur drīkstētu braukt ES kuģi un kāst mūsu reņģes uz nebēdu, drīz līci izsmeļot tīru. Lai no tā izvairītos, Latvijas puse ES sarunās Briselē izvirzījusi prasību, ka vēlamies saglabāt patlaban spēkā esošo zivju resursus saudzējošo režīmu. Bet var rasties jautājums, kas šo režīmu izmantos? Saskaņā ar ES kopējo zivsaimniecības politiku kvotas var pa druskai iedalīt arī pārējām Eiropas valstīm, taču kopumā ievērojot tā dēvēto relatīvās stabilitātes principu, kad kvotas zvejošanai tajos vai citos ūdeņos saņem valsts, kas tur tradicionāli ir zvejojusi. Sarunas Briselē tādējādi ir ļoti piņķerīgs process, taču, kā uzskata mūsu valsts pārstāvji, morālā taisnība ir mūsu pusē. Tāpēc jādomā, ka beigu beigās tiks rasts pareizs risinājums. Tomēr jāatzīst: lai gan ļoti daudzās jomās Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā situācija vairāk vai mazāk uzlabosies, zivsaimniecība ir vienīgā, kur, mehāniski piemērojot ES principus, situācija var pasliktināties – tieši ekoloģiskajā ziņā, jo var tikt nopietni apdraudēti Rīgas jūras līča zivju resursi.
