Šā gada pavasarī klajā nācis četrpadsmit Dobeles un rajona dzejas rakstītāju kopkrājums «Leduspuķes Jāņu naktī». Autoru vidū ir arī Dobeles rajona Padomes projektu konsultants Normunds Narvaišs.
Šā gada pavasarī klajā nācis četrpadsmit Dobeles un rajona dzejas rakstītāju kopkrājums «Leduspuķes Jāņu naktī». Autoru vidū ir arī Dobeles rajona Padomes projektu konsultants Normunds Narvaišs.
«Grāmatas nosaukumam variantu bija daudz, pēdējo vārdu teica krājuma iniciatore Liliana Cirse. Leduspuķes gada īsākajā naktī tapa tāpēc, ka kopkrājums iznācis negaidīts,» atceras N.Narvaišs, norādot, ka pats nopietnos dzejoļus vairāk rakstījis sev un nemaz tik viegli nav bijis pierunājams publicēties, jo neuzskatot, ka tie būtu sevišķi izcili un citiem rādāmi. Bet, iepazīstoties ar pārējiem autoriem, atklājis, ka lielākā daļa ir tādi kā viņš, un tas iedrošinājis.
Krājums sagādājis prieku, ko sniedz savu dzejdarbu publikācija grāmatā, ne tikai periodikā. Vienīgi žēl, ka Dobeles Dome, būdama krājuma finansētāja, to izdevusi vienīgi kā savu prezentācijas izdevumu, ko dāvināt sadarbības partneriem un ciemiņiem. Šķiet, krājuma tirdzniecība tomēr nebūtu traucējusi to izmantot prezentācijai.
«Gleznotāja Aija Prince, dziesminieks Uldis Ozols, informātikas skolotājs Frīdis Sarcevičs, uzņēmējs Aivars Riekstiņš un citi krājuma autori katrs savā jomā ir samērā pazīstami,» stāsta N.Narvaišs, uzsverot, ka tagad savējo cilvēku pulciņš būs paplašinājies. Tiesa, pēc krājuma iznākšanas atklājies, ka Dobeles pusē vēl ir dzejas rakstītāji, kas līdz šim to nav atklājuši citiem.
Runājot par lirisko noti, N.Narvaišs teic, ka pasūtījuma pantiņus un nenopietnus gabalus dažādiem pasākumiem viņš sācis rakstīt jau vidusskolas gados. Mācoties Politehniskajā institūtā (tagad Tehniskajā universitātē), bijis grupas kultorgs. Grupā nav trūcis labu dziedātāju, bet teksti pārsvarā bijuši Normunda ziņā. Pēdējos gados nenopietnas rindas vairs neesot rakstītas. Iespējams, literārais piesitiens saistāms ar Bērzes laiku, kad Normunds bijis vidusskolas direktors un labi sapraties ar atzīto literatūras skolotāju Leonu Fogelu.
Protams, starp aģitbrigāžu laika un noskaņu dzeju ir atšķirība. N.Narvaišs stāsta, ka pārsvarā viņš raksta tad, kad ir pilnīgi viens un varbūt pat ne visai labā garastāvoklī. Noskaņa rodas neprognozējami. Ražīgākais posms viņam bijis pirms gadiem četriem, kad dāņu projekta ietvaros daudz iznācis uzturēties Bornholmā. «Kad nelielā pilsēta bija iepazīta, vakaros viesnīcā nebija ko darīt. Vientulībā tapa dzeja. Tā vienkārši notika arī tad, kad gulēju slimnīcā un dažas dienas palātā biju pilnīgi viens.» Un vēl N.Narvaišam palīdz muzikāls fons. Kādreiz vārdi atnāk tieši mūzikas ietekmē. Nē, tie nav saistīti ar izskanējušās dziesmas vārdiem. Vienkārši melodija ir izraisījusi domu asociācijas.
Uz jautājumu, kā, būdams eksaktas nozares pārstāvis, darbodamies ar pašvaldību attīstības plānošanas, projektu sagatavošanas jautājumiem, viņš pārorientējas uz lirisko noskaņu, N.Narvaišs teic, ka dzeja ir atslēgšanās, iespēja atgūt mieru un līdzsvaru. «Teikt, ka tā ir aiziešana citā realitātē, nevar. Tas būtu par skaļu. Parasti atpūšos, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm – basketbolu, minifutbolu, orientēšanos. Bet vajag arī ko citu. Visu laiku nevar lietišķo darbu vien veikt.»
Es nemāku citādāk
Es esmu modinājis akmeni,
Kas tagad elpot un pulsēt sāk.
Kas kaitēja viņam vientuļam gulēt,
Bet… vai varēja savādāk?
Es esmu iededzis uguni,
Kas nevaldāma pati ceļot sāk.
Es nezinu, ar ko es spēlējos,
Bet… vai lemts bija savādāk?
Es esmu vientuļš un neesmu tāds,
Jo jūtu – kāds domā tāpat.
Es esmu laimīgs un neesmu tāds,
Bet es nemāku citādāk…
