Debesu spēki kā sazvērējušies izgāž savu mežonīgo varenību pār mūsu galvām. Jau kuro dienu. Tie nepagurst, bet, tā vien šķiet, arvien pieaugošā pakāpē kapā zibeņiem visu, kas pagadās ceļā: kokus, ēkas, mājlopus, cilvēkus.
Debesu spēki kā sazvērējušies izgāž savu mežonīgo varenību pār mūsu galvām. Jau kuro dienu. Tie nepagurst, bet, tā vien šķiet, arvien pieaugošā pakāpē kapā zibeņiem visu, kas pagadās ceļā: kokus, ēkas, mājlopus, cilvēkus.
Vēl svaigā atmiņā pavasara negaisa briesmu darbi Zaļeniekos: zibens ķēra trīspadsmitgadīgu meiteni. Naktī uz pagājušo pirmdienu debesu strāvas nosisti 12 sporta zirgi Trikātā. Neskaitāmi koki vēja brāzmās un zibens iedarbībā paralizējuši vienu otru ceļu, bojātas neskaitāmas elektropārvades līnijas, no ierindas izsisti elekrotransformatori. Kā atriebdamies sinoptiķiem par pesimistiskajām prognozēm, zibens sadragājis meteoroloģiskās novērošanas staciju Dobeles rajonā. Sutīgā laika dēļ, nelabvēlīgās «trešās prognozes» iedarbībā šajās dienās stājusies ne viena vien sirds, arī – kāda aptuveni četrdesmit gadu veca zemnieka dzīvība Tērvetē. Internets vai ik stundu vēsta par jauniem negaisa briesmu darbiem – bojājumiem, ugunsgrēkiem. Nokaitēts asfalts pilsētās, nokaitēta atmosfēra un – līdz galējai robežai «uzvilkti» daudzu cilvēku nervi: negaiss daudziem izraisa paniskas šausmas. Tāda ir stihija, pret kuru cilvēki jūtas bezspēcīgi. Tas dažus dzen izmisumā, citus kaitina, bet vēl dažus vedina uz tradicionāli retoriskiem jautājumiem. Piemēram: vai mūsu valstī tiek darīts viss iespējamais, lai garantētu cilvēku drošību negaisa laikā?
«Debesu elektrība» zibens ir dabas fenomens, par kuru cilvēce joprojām zina nožēlojami maz, vēl mazāk iespējams ietekmēt, regulēt to. Tiesa, gluži empīriskā ceļā cilvēki jau kopš alu laikmeta apguvuši iemaņas maksimāli izvairīties no zibens, piemēram, negaisa laikā neatrasties zem augstiem kokiem, āderu krustpunktos, klajā laukā. Taču, cilvēcei kopumā progresējot, pārsteidzoši iet mazumā senču atstātā dzīvesziņa. Aptaujas liecina, ka lielākā sabiedrības daļa faktiski ne nieka nezina par to, kā iespējams izsargāties no zibens triecieniem. Turklāt (un tas jau robežojas ar noziedzību pret līdzcilvēkiem un sevi pašu) vairs tikai retais spēj atbildēt, kā sniedzama neatliekamā palīdzība elektrisko triecienu saņēmušajiem.
Tajā pašā laikā jau labi sen, kopš atklāts samērā drošs līdzeklis aizsardzībai no zibens, runa ir par zibens novedējiem. Tā ir samērā primitīva konstrukcija, kura tomēr pamatojama uz precīziem aprēķiniem un kuru var izveidot tikai pieredzējuši speciālisti.
Vairāku gadu garumā interesējoties par iespējām ierīkot zibens novedēju lauku mājai, vienmēr tiek saņemta viena un tā pati atbilde: jāvēršas Brīvrātīgo ugunsdzēsēju biedrībā (BUB), jo tikai tur esot meistari, kas šo smalko lietu pieprotot. Un šī – vienīgā ! – atbilde dzirdēta vēl kopš padomju laikiem.
Lai gan presē laiku pa laikam parādās skaidrojošas publikācijas par zibensnovedēju ierīkošanu pašu spēkiem (pat papildinātas ar shēmām un aprakstiem), BUB vadošie speciālisti apgalvo, ka drošu ierīci «mājas apstākļos» tādā veidā ierīkot neesot iespējams – varot tikai vairāk vai mazāk sevi mierināt. Vienīgais drošuma garants varot būt tikai šīs biedrības speciālistu darinājums, kas katrai ēkai, katram objektam īpaši projektēts un aprēķināts. Turklāt līdz šim neesot reģistrēts neviens gadījums, kad šīs organizācijas speciālistu ierīkotais zibens savaldītājs būtu pievīlis. Turklāt saviem zibensnovedējiem BUB garantējot simtprocentīgu (!) materiālo zaudējumu atlīdzināšanu, ja tādi tomēr rastos.
Kādēļ tad tomēr zinātāji apgalvo, ka Latvijā cilvēki arvien mazāku vērību veltī zibens novedēju ierīkošanai? Ka to kvalitāte ir pārāk zema pat vājam pašmierinājumam?
Šajā sakarā ir vietā uzdot vairākus citus jautājumus.
Kādēļ samērā vienkārša metāla kontūra ierakšana un masta sazemēšana maksā vismaz 400 latu – summu, kuru pieprasa BUB un kuru mūsdienās tikai retais mājas īpašnieks (sevišķi laukos) var atļauties?
Kā izskaidrot, ka visā valstī ir tikai viens dienests (turklāt ar nosaukumā akcentētu sabiedriskas organizācijas statusu), kura darbinieki šādu pakalpojumu sniedz? Vai tiešām tikai BUB paspārnē sapulcēti vienīgie lietpratēji zibens savaldīšanā? Vai ar viņiem nevar mēroties zināšanās un prasmē, arī tehniskajās iespējās, piemēram, «Latvenergo» vīri vai (vismaz) BUB kolēģi no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta? Un kāpēc nebūtu iespējams izveidot valstī vienu kārtīgu mācību centru (kaut vai tās pašas BUB pakļautībā), kur specifiskās prasmes iemācītu arī citiem gribētājiem? Viņi, iespējams, varētu izveidot (piemēram, individuālus) uzņēmumus šā pakalpojuma sniegšanai, turklāt, visticamāk, par daudz zemāku samaksu («krievu laikos» zibensnovadītāja ierīkošana maksāja 120 rubļu; daudzi atceras, ka rubļa pirktspēja bija līdzīga latam, tikai rubļu tolaik bija vairāk).
Iespējams, ar laiku šādi uzņēmumi varētu sadarboties ar apdrošināšanas firmām. Piemēram, (pietiekami pieejamajā) pakalpojuma cenā iekļaujot arī ēku un/vai dzīvības apdrošināšanu). Kompleksa pieeja varētu šķist ievērības vērta arī apdrošināšanas sabiedrībām, turklāt iedzīvotāji lielākā mērā būtu ieinteresēti zibensnovedējus ierīkot – ja reiz šai procedūrai sekotu arī garantēts materiālais nodrošinājums. Nevarētu būt sarežģīta arī iedzīvotāju mācību organizēšana palīdzības sniegšanā.
Iespējams, ka risinājumi varētu būt pilnīgi citādi. Jebkurā gadījumā šķiet nepieņemams ieilgušais, ne ar ko nemotivētais BUB monopols. Bez lieliem izdevumiem situāciju varētu mainīt valstiskā līmenī, ir tikai jāizprot, jāiedziļinās problēmā: planētas globālā sasilšana gatavo arvien jaunus pārsteigumus – arī arvien negantāku negaisu veidā. Diemžēl tie prasa arī aizvien vairāk upuru. Būtu tikai apsveicami, ja valsts likumdevēji vismaz iespēju robežās mēģinātu vairot cilvēku drošību stihijas priekšā.
