Pagājušā gada rudenī Saeima pieņēma ļoti prātīgus grozījumus Satversmes Tiesas likumā, dodot ikvienam iespēju iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes Tiesā par Satversmē noteikto pamattiesību aizskaršanu.
Pagājušā gada rudenī Saeima pieņēma ļoti prātīgus grozījumus Satversmes Tiesas likumā, dodot ikvienam iespēju iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes Tiesā (ST) par Satversmē noteikto pamattiesību aizskaršanu. Kopš 1. jūlija, kad šī tiesību norma stājās spēkā, ST ir saņēmusi 32 privātpersonu iesniegumus. Viņas uzskata, ka ir pārkāptas viņu pamattiesības. Lai gan lielākā daļa no šiem iesniegumiem nav ST kompetencē, tomēr šī Latvijas sabiedrībai neraksturīgi augstā iedzīvotāju aktivitāte ļauj konstatēt vairākus svarīgus aspektus.
Pirmkārt, var secināt, ka Latvijā ir pārāk maz institucionāli garantētu iespēju paust savu pilsonisko aktivitāti. Kādas tad bija līdzšinējās iedzīvotāju tiesības? Īsi sakot, šīs iespējas parastam pilsonim bija krietni ierobežotākas. Ik pa četriem gadiem Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanas; likumdošanā noteiktās tiesības, kā persona var ietekmēt likumu pieņemšanas procesu Saeimā. Iedzīvotāji var ar savām sūdzībām vai ierosinājumiem vērsties pašvaldībā vai valsts iestādē. Iepriekš minētās tiesības ir pazīstamākie kanāli, caur kuriem pilsoniskajai sabiedrībai ietekmēt valsts pārvaldi. Pašreizējo situāciju, iedzīvotājam dodot iespēju sūdzēt tiesā, piemēram, valsts institūciju par to, ka tā pārkāpusi kādu no Satversmes 8. nodaļas pantiem, var nosacīti nosaukt par demokrātijas paplašināšanas procesu. ST Latvijā dzīvojošai personai, spriežot pēc pirmajās nedēļās fiksētā intensīvā iesniegumu procesa, ir jauna (pagaidām vēl neapgūta) telpa, kurā varēs pieredzēt kvalitatīvi jaunu Latvijas sabiedrības pilsoniskuma dinamiku.
Otrkārt, ST kalpo kā sabiedriskā noskaņojuma sociālais indikators. Protams, līdzšinējās sūdzības (par tiesiskuma principiem neadekvātu tiesas spriedumu vai amatpersonas rīcību) vairāk liecina par iedzīvotāju personisku problēmu risināšanu ar ST palīdzību. Taču dažas, ko visdrīzāk ST izskatīs, ir aktuālas visai sabiedrībai, kā tas, piemēram, ir gadījumā ar Latvijas bijušā vēstnieka Izraēlā Ivara Silāra iesniegumu, kurā viņš apstrīd Saeimas deputātu kompensāciju izmaksas kārtību. Faktiski tas nozīmē, ka ST iesniegtie lēmumi vispār atspoguļos iedzīvotāju noskaņojumu par sociāli nozīmīgiem jautājumiem, tādējādi vismaz formālajā līmenī uzliekot amatpersonām (saprotams, tas notiks tad, ja ST lems par labu sūdzības iesniedzējam) par pienākumu veidot konstruktīvāku politiku.
Treškārt, un šis ir aspekts, kam vismazāk bijusi pievērsta masu informācijas līdzekļu uzmanība, iedzīvotāju aktivitāte saistībā ar ST vēlreiz atgādina par ombudsmeņa jeb tiesībsarga biroja idejas aktualitāti. Ne tikai tas, ka vairāki iedzīvotāji, kuru iesniegumi ST tika noraidīti, bet arī ST iedzīvotāju konstitucionālo sūdzību izskatīšanas funkcija vispār varētu tikt uzticēta tiesībsarga birojam, kas ir ieviests lielākajā daļā Eiropas valstu un, starp citu, arī Lietuvā un Igaunijā. Tiesībsarga un tā biroja kompetencē ir iedzīvotāju interešu aizstāvēšana pret prettiesiskiem amatpersonu vai valsts institūciju lēmumiem, kā arī tas aizstāv iedzīvotājus no ierēdņu patvaļas. Pagaidām Latvijā par tiesībsargu runā tikai konceptuālajā līmenī, bet šīs patiesi demokrātiskai valstij noderīgās institūcijas realitāte Latvijā pagaidām ir miglā tīta.
Bez šaubām ST jautājums ir specifisks un liela daļa iedzīvotāju, iespējams, nemaz arī neizmantos konstitucionālās sūdzības principa garantētās tiesības. Taču būtiskākais jau šeit ir apzināties vienu vienīgu komponetu – ST piedāvātā iespēja Latvijas jaunajā demokrātijā ir vēl viens kanāls, kā ietekmēt varas institūciju darbību, lai tā būtu kvalitatīvāka (sabiedrības interesēm atbilstošāka).
