Diskusijas – pārdot ārzemniekiem zemi vai ne – atkal uzvirmojušas sakarā ar ES pieļauto septiņu gadu moratoriju zemes pārdošanai ārzemniekiem kandidātvalstīs pēc to iestājas savienībā.
Diskusijas – pārdot ārzemniekiem zemi vai ne – atkal uzvirmojušas sakarā ar ES pieļauto septiņu gadu moratoriju zemes pārdošanai ārzemniekiem kandidātvalstīs pēc to iestājas savienībā. Ārzemnieki jau tagad Latvijas zemi var nomāt un nopirkt likumīgi vai slēpti. Jau tagad Latvijā ārzemniekiem likumīgi pieder 17 tūkstoši hektāru, nomā vismaz divreiz vairāk, bet faktiski šis skaitlis varētu būt vēl lielāks.
Kas slēpjas zem latviešu nosaukumiem
Latvijas lauku uzņēmēju vizītkartes var greznot firmu nosaukumi «Arājs», «Artis JP», «Labība un kvalitāte». Kur nu vēl latviskāks uzņēmums, kā šis ar nosaukumu «Lauku zemes īpašums», kura direktors ir Jānis Skrastiņš! Šī Rīgas firma iepirka un nomāja brīvās, neskartās zemes pie Blažģu un Reiņu ezera, aptuveni 700 hektārus zemes. Vienlaikus zemi Bunkas pagastā 200 hektāru platībā nopirka arī divi citi Latvijas pilsoņi, par kuriem zemes nodokli maksā minētā firma. Arī citi zemes īpašnieki paši kā sadeguši meklēja naudīgo zemes uzpircēju no Rīgas. Tikai tad, kad no Dānijas atlidoja lidmašīna, lai veiktu īpašuma aerofoto uzņēmumu, vietējie aizdomājās, no kuras puses var būt īpašnieks. Jā, SIA «Lauku zemes īpašums» pieder divām Londonā dzīvojošām privātpersonām. Bet pirmie nosauktie uzņēmumi ir Dānijas firmu un pilsoņu īpašums.
Ne tāpēc pērk, ka lēti, bet – ka izdevīgi
ES pilsoņi zemi Latvijā nopērk lēti (viņu uztverē) par cenu, kādu dabū samaksāt gada nodoklī par zemi savā dzimtenē. Bet ne jau zemes lētums ir pirkuma izšķirošais faktors.
Saprotams ir Talsu rajona Laucienas pagastā reģistrētās SIA «Ruda» (Zviedrijas pilsoņu un firmu dibināta sabiedrība) aprēķins pārpirkt daudzās latviešu saimniecības Dundagā, Ģibuļos, Lībagos, Ķūļciemā, Valdemārpilī, Laucienē un apmežot, lai peļņu gūtu tad, kad Latvija būs ES dalībvalsts. Par to liecina arī šīs firmas īpašnieku līdzdalība citās ar mežsaimniecību un zemes pārdošanu saistītās Latvijas firmās – «Ruda Trading», «Hansa Timbers», «Mežu investīcijas». Uztraukt var tas, ka «Ruda» zemi nopirkuši vairākkārt zem tās kadastrālās vērtības. Bet vēl vairāk jāuztraucas par mūsu pašu cilvēku neinformētību, tuvredzību vai nespēju iet šādu pašu ceļu, kas nākotnē nestu augļus.
Tikai pagaidām jautājums ir par to, vai pircējs zemi apsaimniekos, vai ne. Drīz zemes tirgus arvien vairāk līdzināsies mežu izsolei: zemi iegādāsies tas, kas to spēs apsaimniekot visefektīvāk.
Liepājas pusē pamazām norimst pēdējo gadu uztraukumi par «dāņu invāziju» Aizputē, Gramzdā, Lažā, Kalvenē, Virgā un Bunkā, jo viņi apsaimnieko tādas zemes, kuras iepriekšējie īpašnieki nedomāja apstrādāt un kuras dažas pat kolhozu laikos bija pamestas. SIA «Labība un kvalitāte» nomā vairāk nekā 1000 hektāru zemes un nodarbojas ar graudkopību. Dānijas «Centrālās un Austrumeiropas investīciju fonds» ir šīs sabiedrības līdzīpašnieks, kas investē līdzekļus. Un ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Zemes īpašniekiem maksā labu nomas maksu, kas ir tieši proporcionāla tā gada kviešu cenai – runā, ka tas esot vairāk, nekā īpašnieki iegūtu, ja paši saimniekotu.
Zemes darījumi nav slepeni, bet nepieejami
Sākumā Bunkas pagasta iedzīvotājiem par lieliem zemes darījumiem kļuva zināms tikai pēc publikācijas «Kursas Laikā». Daudzviet pagastmājā pie sienas ir liela karte par zemes īpašumiem un brīvajām zemēm, bet Bunkas pagasta avīzītē «Gaidītās Vēstis» par to nebija ne vārda. Kad rudenī pirms diviem gadiem pēkšņi tika apstrādātas lielas zemes platības, iedzīvotāji uzdeva jautājumu: «Vai tik zeme nav nodota lietošanai kādai dāņu firmai?» Uz to VZD kadastra inspektors Reinis Briekmanis atbildēja apskaužami birokrātiski: «Nevienai dāņu firmai Bunkas pagastā zeme nav piešķirta lietošanā un nav iznomāta.» Un viņa rakstītais burts bija taisnība. Jo zeme bija nopirkta…
Izvairīšanās no atbildes pēc būtības, noklusējums rada baumas, neuzticēšanos un negatīvu attieksmi. Zemes pārdošana ārzemniekiem nav nekas nosodāms vai slēpjams, ja vien tas notiek, kā paredzēts likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos».
Turklāt 31. pantā noteikts, ka par ārzemju firmām un privātpersonām (kuras nav LR pilsoņi), Tieslietu ministrija ne retāk kā divas reizes gadā laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» publicē informāciju, kurā norāda to iegādāto īpašumu lielumu, kadastrālo vērtību, to īpatsvaru rajonos un citus rādītājus. Laikrakstā publicējamā informācija nedrīkst būt noslēpums pašu pagastā.
Paslēpes spēlē arī oficiālā informācija. Tajā vārds «ārzemju» nekur nav minēts. Tiek lietots sinonīms «28. panta 1. daļas 3. punkta «b» apakšpunktā un 2. daļā minētās personas». Piemēram, informāciju par nekustamā īpašuma darījumiem laukos pagājušā gada otrajā pusē Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departaments sniedza «Latvijas Vēstnesī» piecos turpinājumos šā gada februārī un martā. Viens ieraksts izskatās šādi (izvēlēts nejauši): nr. p.k. 12., adrese – Irlavas pagasta «Bērzi», īpašuma sastāvs – 38 ha, kadastrālā vērtība – Ls 6680.83, līguma summa – Ls 5500.00, ieguvējs – juridiska persona.
Nelegālā iepirkšana
Gar Ungārijas rietumu robežu austriešu un vācu fermeri apslēptā veidā iepērk zemi, slēpjoties ungāru pilsoņu vārdu aizsegā. Tā kā Polijā ir jāprasa iekšlietu ministra atļauja, arī tur daudzi ārzemnieki atrod vietējo ielikteni, tā saukto «salmu vīru», uz kura vārda noformē savas brīvdienu atpūtas vietas un noslēdz līgumu par īpašuma nomu.
Latvijā ir līdzīgi gadījumi. Diezin vai to piekopj ES pilsoņi, jo, kā jau iepriekš pārliecinājāmies, salīdzinoši viegli ir juridiski noformēt zemes pirkšanu.
Bet, piemēram, kāds Jaunzēlandes pilsonis ir iekārojis zemi Dobeles rajonā ap Lielauces ezeru. Ar plašu žestu dāvājot vizītkartes, piesaucot vairākus savus titulus, (piemēram, Finansētāju starptautiskās biedrības sertificētais loceklis), atsaucoties uz savu Rīgas ofisu (pastkastīte Centrālajā pastā), viņš Lielauces pagasta iedzīvotājiem piedāvā noslēgt pirkuma līgumus, kurus pats turpat arī paraksta. Tiesa gan, līgums ir uz sievas vārda ar LR pilsoņa kodu un neeksistējošu adresi (Rīgā, Skolas ielā 134). Viņa pašreiz iegādātās vai noskatītās zemes līdz šim netika izmantotas nedz lauksaimniecībā, nedz atpūtai, tāpēc varētu tikai priecāties par aktivitātēm Latvijas sakopšanā, ja ne šis dīvainais zemes iegādes veids.
Nauda vai darbs vietējiem
Liela daļa zemes īpašnieku dzīvo pilsētās vai citviet Latvijā un nekad nespēs apsaimniekot savu zemi. Viņu interesēs ir zemi izdevīgi nomāt vai pārdot. Ja zeme lēta, cieš īpašnieks. Ja dārga – zemnieks. Iznomājot zemi ārzemju firmām, dažs zemes īpašnieks beidzot var ne tikai nomaksāt iekrājušos nodokļa parādu, bet arī nopirkt graudus cūkām. Arvien biežāk zemes īpašnieki nonāk pie secinājuma: izdevīgāk iznomāt, nevis pārdot.
Ārzemnieki pieņem darbā vietējos. Piemēram, Taurupē, kur deviņdesmitgadīga kundzīte, dzīvodama Amerikā, šādi «audzē» buļļus. Tomēr moderno tehnoloģiju ieviešana neprasa tik daudz cilvēku kā agrāk, tāpēc arī, piemēram, firma «Elac» (austriešu uzņēmums), kas ir viens no lielākajiem zemes īpašniekiem un apstrādātājiem Dobeles pagastā, nenodarbina tik daudz cilvēku, cik solīja.
Zīmīga ir tendence, ka ārzemju firmas darbā par menedžeriem pieņem bijušos zemes komisiju priekšsēdētājus, zemes ierīkotājus, kas labi pazīst zemi, cilvēkus un vietējos apstākļus.
Vietējos zemniekus neapdraud?
Kāpēc ārzemnieki grib ienākt Latvijā? «Šeit mums paveras iespējas, kādu nav Dānijā,» laikrakstam «Kursas Laiks» skaidroja SIA «Labība un kvalitāte» ekonomikas menedžeris Jorgens Rasmusens. «Dānija ir mazāka par Latviju, un pat lielākajiem lauksaimniekiem nepieder vairāk par diviem, trijiem simtiem hektāru zemes. Te, Latvijā, izmantojot modernu tehniku daudz lielākās platībās, var cerēt izveidot uzņēmumus ar daudz labākiem ekonomiskajiem rādītājiem,» skaidro J.Rasmusens. Dānijā «dabūt ārā» no lauksaimniecības tehnikas visu, ko tā spēj, neiznāk, tādēļ šai ziņā te varot gūt nenovērtējamu pieredzi. Tomēr maksimālos rezultātus Latvijā nebūšot iespējams sasniegt vienā rāvienā, ne agrāk kā četru piecu gadu laikā.
Saeimas ESIC rīcībā esošā, varbūt vēl nepilnīgā informācija nedod pamatu bažām, ka ārzemniekiem tiktu pārdota zeme, kuru sekmīgi izmantotu vietējie. Tiesa, Dobeles rajonā, kur ārzemnieki ienākuši visvairāk, pārdoti vairāk nekā trīs tūkstoši hektāru, un visa ir auglīga zeme. Arī Latvijas un Īrijas kopfirma «Tand» Dobeles rajonā neuzpērk tās trūcīgās un neapstrādātās augsnes.
Tomēr vienīgais piemērs, kad veiksmīgi saimniekojušam īpašniekam zemi «atņem» ārzemju firma, ir agrofirma «Tērvete», kurai kaimiņos esošā «Dobele Agra» atpērk zemi. SIA «Dobele Agra» ir Austrijā reģistrētās akciju sabiedrības «Agra» meitas uzņēmums. Tagad konkurence un zemes tirgus starp abiem uzņēmumiem ir izveidojuši normālas kaimiņattiecības, bet sākumā bez politikas un spriedzes neiztika. Dažs zemes īpašnieks Tērvetes pagastā zemi principā pārdeva ārzemniekiem, jo «kolhozi kā komunisma palieka jāiznīdē», turpretim Krimūnu pagastā patriotiski noskaņotie īpašnieki zemi labāk iznomā tautiešiem. Galarezultātā «Dobele Agra» divsimt hektāru platībā ienāca «Tērvetes» apsaimniekotajā teritorijā, bet agrofirma paplašināja zemes par piecsimt hektāriem Krimūnu un vēl trijos pagastos. Tagad abas lielfirmas pat mainās ar zemesgabaliem, jo abām tālu jāiebrauc otras teritorijā, kas ekonomiski nav izdevīgi.
Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālās nodaļas auditors Ivars Jonāns ir izjutis zemnieku neapmierinātību ar ārzemju firmu piespiešanos pie viņu robežām. Ja pašlaik vietējais zemnieks apstrādā, teiksim, simts hektāru, bet kaimiņos īpašnieks savus divdesmit hektārus pārdod, tad šobrīd viņš nespēj tos nopirkt. Pēc pāris gadiem, kad spēs, viņam nebūs kur paplašināties, jo ārzemnieki jau būs priekšā. Ivars Jonāns uzskata, ka Latvijā ir vajadzīgs kāds laiks, kurā zemniecība nostiprinātos un apgūtu saimniekošanai optimālās zemes platības.
Šis uzskats ir tuvs Ungārijas pozīcijai sarunās ar ES: sākumā tā pieprasīja desmit gadus, vēlāk piekāpās uz septiņiem gadiem, lai daudzās sīksaimniecības paspētu apvienoties konkurētspējīgākās un lai nepieļautu priekšlaicīgas spekulācijas ar zemi.
Ivars Bušmanis sadarbībā ar laikrakstu «Kursas Laiks»
