Esmu atvaļinājumā un ar ģimeni pavadīju ļoti jauku nedēļu pie Usmas ezera atpūtas bāzē. Tur braucam regulāri nu jau vienpadsmito gadu un varam to uzskatīt par ģimenes tradīciju.
Esmu atvaļinājumā un ar ģimeni pavadīju ļoti jauku nedēļu pie Usmas ezera atpūtas bāzē. Tur braucam regulāri nu jau vienpadsmito gadu un varam to uzskatīt par ģimenes tradīciju. Iepriekš zinām, ko katru dienu darīsim – vizināsimies ar laivu, vīrs makšķerēs, lasīsim sēnes. Tā aizbraucām gailenēs – tās sūnās tādas maziņas, maziņas. Nedēļas beigās braucām lūkot otru reizi – tikpat mazas. Smējāmies, ka vajadzēja iepriekš ņemt līdzi trauku ar ūdeni un sēnes aplaistīt, mežs ļoti sauss. Brīnījāmies, kā tas var būt – visapkārt ducina pērkons, Talsos līst aumaļām, bet pie ezera – nevienas pilītes.
Vispār laiks šovasar ir ļoti dīvains: citus gadus visā vasarā pērkons ducina divas trīs reizes, bet šogad tas divreiz notiek pat vienā dienā.
Lietus dēļ daudziem zemniekiem nodarīti lieli postījumi – kartupeļu un kāpostu lauki zem ūdens, siena gubas peld. Tā kā savu brīvo laiku pavadām arī vasarnīcā, žēl noskatīties uz mūsu kopto dārzu, kas slīkst ūdenī.
Masu mediji sacēluši trauksmi par to, ka, kaut gan vasara jau pusē, desmit no 49 skolām, kur jānotiek Pasaules Bankas kreditētajiem remontdarbiem, tie joprojām nav sākti. Projekta vadītāji to skaidro ar lēni izstrādātajiem un vēlu apstiprinātajiem būvdarbu projektiem. Taču uzskatu, tur, kur skolās nav jāveic lieli pārbūves darbi, telpas jau sakārtotas jaunajam mācību gadam. Tā mūsu, 6.vidusskolā, lielākā daļa remontu tika veikta jūnijā. Skolotāji cenšas mācību kabinetus sakārtot ar vecāku atbalstu, lielākās telpās ir skolas direktora vietnieka saimnieciskajā darbā pārziņā. Prieks, ka tagad ir tik liela krāsu izvēle un telpas vairs nav jākrāso pelēcīgos toņos.
Šovasar atkal cilvēki ir apdedzinājušies ar latvāņiem. 70. gados tos uzskatīja par perspektīvu kultūru lopu zaļbarībai, sēja, bet tagad vairs netiek galā.
Drīz sāksies Dziesmu un deju svētki Rīgai 800. Gribētos apmeklēt kādu svētku pasākumu un, protams, arī pašu Rīgas dzimšanas dienu. Priecē, ka, neskatoties uz visām materiālajām grūtībām, šie svētki notiek. Dzīvojot tikai ikdienas rutīnā, cilvēks kļūst depresīvs. Tāpēc svētkus vajag un it īpaši šos, kas mūžā būs tikai vienu reizi.
