Ieskats izstādes ekspozīcijā. Andrejs Dābols, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Jelgava savā gandrīz 750 gadu vēsturē pieredzējusi gan spilgtus uzplaukuma periodus, gan posta laikus.
Ieskats izstādes ekspozīcijā
Jelgava savā gandrīz 750 gadu vēsturē pieredzējusi gan spilgtus uzplaukuma periodus, gan posta laikus. Hercogs Jēkabs tās vārdu padarīja slavenu pasaulē, bet
citi iekarotāju karapulki pilsētu pārvērta pelnos. 19. gadsimtā
Jelgava piedzīvoja attīstību un celtniecības drudzi, bet aizgājušais – divdesmitais – divos pasaules karos iznīcināja iepriekšējos laikmetos radītās vērtības. Uz drupām radās jauna dzīve, bet īsti pēc pēdējā kara pilsēta neatguvās, un atjaunojoties tā kļuva nepazīstama un sveša.
1652. gadā mērnieks Tobiass Krauss pirmo reizi vēsturē uzzīmēja Jelgavas plānu ar ielām, vizuāli attēlotiem jelgavnieku mitekļiem, kulta celtnēm. Pusgadsimtu vēlāk zviedru iekarotāji to pilnveidoja un deva ielu nosaukumus. Ielai, kas vijās cauri pilsētai no tirgus laukuma līdz dienvidu vaļņu vārtiem bija dots Ķēniņa ielas vārds. Par godu Polijas karalim, bet varbūt zviedru karotāju ķēniņam? Tomēr vispazīstamākais un vēsturiski nozīmīgākais cauri gadsimtiem saglabājās Katoļu ielas vietvārds, tikai padomju laikos tā mainīja savu nosaukumu, kļūstot par Lietuvas ielu.
1645. gadā ar Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba atbalstu šajā ielā tika uzcelts katoļu dievnams, jo ne mazums pilsētas iedzīvotāju bija katoļticīgie, sevišķi amatnieku un tirgotāju vidū. Baznīcu slavenu darīja leģenda par Francijas karaļa Ludviga XVIII un viņa galma uzturēšanos Jelgavā. Burbonu trimdinieks bieži apmeklēja šo dievnamu viņam speciāli uzbūvētā ložā. 250 gadu vecā celtne 19. gadsimta beigās pamazām sabruka, un jelgavnieki vāca ziedojumus un būvēja jaunu baznīcu. 1906. gadā ēka bija gatava. Par to īpaši jāpateicas priesterim Kazimiram Jasenam, ievērojamam lietuviešu garīgās kultūras pārstāvim. II pasaules kara ugunīs nodedzinātais un izpostītais dievnams atdzima 1948. gadā, bet agrāko izskatu tas atguva tikai pēc pusgadsimta, kad baznīcai uzbūvēja slaido torni.
Seno leģendu un vēsturisko notikumu saistībā jāpiemin bijušais Velmnica nams Katoļu un Lielās ielas stūrī, kur 18. gs. sākumā varēja izšķirties Kurzemes un Zemgales hercogistes liktenis, kad par troni pēc hercoga Frīdriha Vilhelma nāves bruņotu cīņu uzsāka krievu kņazs Menšikovs un vācu muižniecības un hercogienes atraitnes Annas Jonnovnas favorīts Saksijas grāfs Morics. Tomēr uzvaras kauss pēc dažiem gadiem nosliecās trešā spēka Ernesta Bīrona pusē, kas kļuva par hercogu. Ar avantūrista Bermonta Avalova vārdu un viņa armijas ģenerālštābu saistās Katoļu ielā 1 esošā Ukkes nama slava 1919. gadā.
Dažus namus tālāk atradās Jelgavas Latviešu biedrības (JLB) majestātiskā, nacionāli romantiskā arhitektūras stilā būvētā celtne ar plašu skatītāju zāli un modernu skatuvi, daudzām veikalu telpām ēkas pirmajā stāvā. JLB priekšnieks un rakstnieks Pavasaru Jānis cēla šo namu latviešu tautai. Teātra trupa, kas darbojās tās paspārnē, nebija sliktāka par Rīgas māksliniekiem. Jāpiemin biedrības jauktais koris, kas aktīvi koncertēja un atbalstīja sabiedriski politiskos notikumus pilsētā un ārpus tās.
Garīgās dzīves aktivitātes Katoļu ielā veicināja Jelgavas grāmatu izdevēju slava Latvijā. Viens no vecākajiem grāmatu veikaliem bija Katoļu ielā Nr.32. Tas piederēja Heinriha Alunāna pēcnācējiem. Jāpiemin ir arī Luda Neimaņa darbība latviešu daiļliteratūras izdošanā, īpaši R.Blaumaņa kopoto rakstu 7 sējumos pirmizdevumā 1909. – 1914. gadā, arī Andrieva Niedras kopoto rakstu publicēšanā, ceļu pie lasītājiem sāka jaunāku laiku dzejnieku V.Plūdoņa, Aspazijas u.c. dzejas darbi. Tie bija nopērkami L.Neimaņa grāmatu un rakstāmlietu tirgotavā Latviešu biedrības namā. Īpaša vieta piederēja arī grāmatu iespiedējiem un izdevējiem – cittautiešiem. Uz vāciešu grāmatu izdevēja un tirgotāja Johana Frīdriha Šablovska veikala loga slēģiem bijis rakstīts «Latviešu grāmatu bode», un tur neesot bijušas nopērkamas grāmatas citās valodās. Viņš arī tirgotavā iekārtoja pirmo maksas bibliotēku Jelgavā.
Katoļu ielas veikali un veikaliņi aicināja iepirkties tikai pie viņiem. Plašie vitrīnu logi un īpaši krāsotie reklāmu vairogi informēja par jaunāko preci. Viļa Ošenieka firmas lielie tirdzniecības apgrozījumi ļāva «lētāk iepirkt un lētāk pārdot augstākā labuma preci par zemāko cenu». Tā veikalnieks rakstīja izdotajā firmas kalendārā 1939. gadam. Veiksmīgais tirgotājs 30. gadu otrajā pusē veco namu vietā uzcēla divstāvu tirgotavu. II pasaules karš to nesaudzēja. 1950. gadā padomju varas orgāni ēku atjaunoja un atklāja universālveikalu.
Turīgākie jelgavnieki dāvanas tuviniekiem izvēlējās pirkt vienā no vecākajām Jelgavā un Latvijā dārglietu tirgotavām, kas dibināta 1835. gadā un piederēja Eduardam Dannenbergam paša namā.
Zemgales lauksaimnieki un apkārtnes sīkzemnieki labprāt sēklas un dārzkopības piederumus iegādājās 1838. gadā radītajā tirgotavā «Gotfrīda Hermaņa pēcnācēji», citi izvēlējās M.Grasmaņa sēklu veikala pakalpojumus namā pretim JLB, kuru uzcēla 1926. gadā.
Pilsētas viesi un tās iedzīvotāji vēlējās iemūžināt savus portretus. Katoļu ielā 32 atradās pazīstamā fotogrāfa A.Ferģa salons. Viņš fotografēja ne tikai darbnīcā, bet arī ārpus tās. Vēlāk šajā fotostudijā saimniekoja fotomeistars F.Cielava. Bija arī vēl citas fotoiestādes ielā, tāpēc fotoprasmi un līmeni vajadzēja turēt augstu.
Visus zemniekus no Latvijas laukiem, bet īpaši no Zemgales un Kurzemes, aicināja lielais lauksaimnieku centrs – Jelgavas Lauksaimniecības biedrība. Tās pirmsākums atradās Latviešu biedrības rindās, kur bija daudz laucinieku. 1893. g. zemkopības nodaļa atdalījās un kļuva par patstāvīgu biedrību agronoma, rūpnieka, baņķiera un publicista Jāņa Bisenieka vadībā. Tās paspārnē darbojās Lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība, zemnieku kredītu un apdrošināšanas sabiedrības.
Rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības izstādes pulcināja daudzus dalībniekus, skatītājus un arī pircējus. Labākos sasniegumu demonstrētājus Rīcības komiteja apbalvoja ar medaļām. Izstāžu pasākumi un gadatirgi veicināja ļaužu pieplūdumu pilsētā. Viesnīcas un iebraucamās vietas piedāvāja naktsmājas, bet par viesu ēstgribu rūpējās vairāki «traktieri un restorācijas».
Augot turībai, strauji mainījās Katoļu ielas izskats. Seno koka namiņu vietā namīpašnieki būvēja vairākstāvu namus ar visām labierīcībām pēc īpaši izstrādātiem arhitektu projektiem. I pasaules karš iznīcināja Lauksaimniecības biedrības namu ar apkārtējām ēkām abās ielas pusēs. Grūtos pēckara saimnieciskos apstākļos zemgalieši to atjaunoja.
Varas maiņa 1940. gada vasarā ievadīja agrākā ekonomiskā spožuma norietu. Divu okupācijas režīmu asiņainā cīņā 1944. gada jūlija beigās Jelgavu nopostīja. Katoļu ielas nami pārvērtās drupu kaudzēs.
Pirmajos pēckara gados šajā ielā atjaunoja dažus namus pēc Linu vērptuves pasūtījuma strādnieku nodrošināšanai ar dzīvojamo platību, galvenokārt iebraucējiem no PSRS. Bijušā Lauksaimnieku centra noliktavu ēkas izremontēja un apsaimniekoja Patērētāju biedrība. Tagad arī tās ir pamestas.
Šodien Katoļu iela mainījusi virzienu. Vairākās vietās tās posmi likvidēti un pārvērsti par iekšpagalmu ceļiem. Gar jauno ielu radušies jauni nami, nebūt ne paši skaistākie pilsētā.
Andrejs Dābols, Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs
