Mūsu valsts tautsaimniecības lauciņā ir ļoti bagāta augu valsts. Lai arī krāšņu un retu kultūraugu tajā nav daudz, tomēr tos visai aktīvi cenšas nomākt nezāles, par kuru trūkumu sūdzēties nav pamata.
Mūsu valsts tautsaimniecības lauciņā ir ļoti bagāta augu valsts. Lai arī krāšņu un retu kultūraugu tajā nav daudz, tomēr tos visai aktīvi cenšas nomākt nezāles, par kuru trūkumu sūdzēties nav pamata. Un gadās, ka laiku pa laikam šim lauciņam uzbrūk pa kādai slimībai, kas kaitē krāšņumaugiem, bet spēcina jau tā visuresošās nezāles, kas, kā zināms, neiznīkst. Arī Latvijas ekonomikā var vērot procesus, kas jau gadus desmit negatīvi ietekmē tās attīstību. Vienu no tiem sauc privatizācija. Veiksmīgus piemērus tajā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, savukārt «citādu» piemēru ir pa pilnam. Kaut vai Ķemeru sanatorijas vai «Latvijas kuģniecības» («LK») privatizācija. Ne vienā, ne otrā gadījumā valstij pagaidām nevīd rožainas iespējas.
Galvenais neveiksmju iemesls privatizācijā ir viens – partiju vēlme ietekmēt privatizāciju sev izdevīgā virzienā. Citiem vārdiem sakot, nerimstošā vēlēšanās nodarboties ar padomjlaiku skolās un augstskolās apgūto Marksa politekonomiju. Latvju neatkarības pirmā desmitgade uzskatāmi liecina par to, ka postpadomju sabiedrībā objektīva privatizācija nav iespējama. Jā, tās rezultātā Jūrmalas vasarnīcās dzīvo un luksusa automobiļos brauc neliela saujiņa to, kuriem privatizācijā «gadījies izvilkt laimīgo lozi», taču pārējā sabiedrības daļa no tās tikpat kā nekā nav ieguvusi.
Labs piemērs šajā ziņā ir publiskais piedāvājums par sertifikātiem. Sāksim ar to, ka trūcīgākā mūsu valsts sabiedrības daļa privatizācijas sertifikātus pārdevusi par smiekla cenu. Cits nopircis pārtiku, kāds samaksājis par augstskolu, bet cits vienkārši nodzēris. Savukārt tie, kas par sertifikātiem ir iegādājušies kāda uzņēmuma akcijas, tikai ļoti retos gadījumos ir kaut ko nopelnījuši dividendēs.
Protams, pozitīvi izņēmumi ir arī privatizācijā. Par vienu no tādiem nepārprotami liecina ceturtdien notikusī 2% «Latvijas gāzes» («LG») valsts akciju izsole, kurā valsts ieguva 9 982 980 latus. Der paskaidrot, ka Privatizācijas aģentūra (PA) bija noteikusi, ka biržā pārdodamo akciju cena nevar būt zemāka par 3,58 latiem par vienu akciju, un izsolē noteiktā cena par 8,93 latiem pārsniedz iepriekš noteikto minimālo cenu. Tā ir par 8,36 latiem lielāka nekā vidēji svērtā cena ceturtdien biržas tirdzniecības sesijā – 4,15 lati. Jāpiekrīt premjeram Andrim Bērziņam – valstij piederošo 2% «LG» akciju izsoles rezultāti apliecina, ka uzņēmums strādā veiksmīgi un «LG» privatizācija uzskatāma par vienu no veiksmīgākajām lielo uzņēmumu privatizācijas laikā.
Šajā sakarā nopietnas bažas rada PA padomes lēmums atklātā izsolē Rīgas Fondu biržā pārdot 3% valstij piederošo «LG» akciju par naudu un atlikušos 3% akciju piedāvāt publiskā piedāvājumā par privatizācijas sertifikātiem. Par laimi, premjers uzreiz uzdevis ekonomikas ministram un PA valsts pilnvarniekam Aigaram Kalvītim apturēt lēmumu par 3% «LG» akciju pārdošanu par privatizācijas sertifikātiem, loģiski norādot, ka: «Tikai dienu iepriekš 2% «LG» akciju tika pārdoti par ļoti augstu cenu, kas valstij deva gandrīz 10 miljonus latu.» Tas, protams, izraisa zināmas pārdomas.
Tāpat kā «LK» privatizācija. Arī tajā ir visnotaļ «interesanti» jaunumi. Pasaules Banka (PB) par labāku uzskata valdībā iesniegto «LK» privatizācijas variantu, kas paredz 68% uzņēmuma akciju pārdošanu. Jums droši vien būs interesanti zināt, kāds ir otrs piedāvātais «LK» privatizācijas variants. Tas «mazliet» atšķiras no iepriekšējā un paredz 51% «LK» akciju pārdošanu investoram un 32% – par sertifikātiem. Atkal aizdomīgi.
Dažādu ar privatizāciju saistīto valsts institūciju nemitīgie un nerimstošie piedāvājumi privatizēt valsts uzņēmumu daļas par sertifikātiem vedina domāt, ka kuluāros klīstošās baumas par liela sertifikātu daudzuma koncentrāciju ekonomisko grupējumu rokās nav gluži bez pamata. Tātad ir cilvēki vai cilvēku grupas, kuru īpašumā iegūluši simti tūkstošu un, iespējams, pat miljoni privatizācijas sertifikātu. Skaidrs, ka tos vajag likt lietā, un pēc iespējas izdevīgāks publiskais piedāvājums jāizsaka tad, kad lielumlielajam vairumam kādreizējo sertifikātu īpašnieku no šiem tolaik gandrīz bezvērtīgajiem papīriem nav palicis ne miņas. Nekas daudz jau nav jādara. Vienkārši «jāstimulē» šāda lielajiem sertifikātu īpašniekiem izdevīga publiskā piedāvājuma parādīšanās. Vārdu sakot, jānodrošina sev izdevīgi spēles noteikumi.
Bet šķiet, tas ir tieši tas, ko Rietumeiropas korupcijas pētnieki mēdz dēvēt par valsts nozagšanu. Tajā Latvija, starp citu, esot guvusi itin prāvas sekmes. Tanī pašā laikā premjers atgādina, ka valstij pašreizējā situācijā ir nepieciešami līdzekļi veselības aprūpes nodrošināšanai, pensijām un sociālajiem pabalstiem, izglītības reformām, investīcijām tautsaimniecībā, kā arī kompensācijas sertifikātu atmaksai represētajiem par naudu.
Partijas laikam domā citādi. Tām pašreiz akūti nepieciešami līdzekļi nākamā gada Saeimas vēlēšanām, un viens no veidiem to iegūšanai varētu būt «atkratīšanās» no jau apnikušajiem privatizācijas sertifikātiem, pretī iegūstot peļņu nesošu uzņēmumu akcijas. Nauda partijām būs nepieciešama vienmēr. Tikai, kurš šajā situācijā rūpēsies, lai tās pietiktu valstij?
