Gan jau kādreiz, dodoties nopirkt dienišķo pārtikas tiesu uz Jelgavas tirgu, esat ievērojuši grāmatu tirgotājus. Nenoliedzami tur valda sava gaisotne, savi noteikumi un likumi.
Gan jau kādreiz, dodoties nopirkt dienišķo pārtikas tiesu uz Jelgavas tirgu, esat ievērojuši grāmatu tirgotājus. Nenoliedzami tur valda sava gaisotne, savi noteikumi un likumi. Mūs ieinteresēja, kas rosina cilvēkus laikā, kad grāmatu pirkšanai naudu atliek retais, nodarboties tieši ar šo biznesu? Tiesa gan, grāmatu tirgotāji, uzzinot, ka esam no avīzes, pamuka kur kurais un, kamēr vien runājāmies ar viņu kolēģi, turējās drošā attālumā aiz pārtikas kioska.
No «šir potreb» līdz klasikai
Tomēr viens no tirgus pārdevējiem ar mums aprunāties piekrita, par savu mīlestību uz grāmatām, par «lielo miljonu peļņu» un cerību, ka kādreiz cilvēki atkal grāmatas lasīs daudz. Tas ir Arvīds Krasnauskis, un grāmatu galds tirgū viņam nenoliedzami ir vispārpildītākais.
Kā jūs sākāt nodarboties ar grāmatu tirdzniecību?
Pēc izglītības es esmu bibliotekārs, beidzu kursus, kas tika organizēti, ja nemaldos, universitātē Rīgā. Kad pabeidzu tos, bija doma izglītību tālāk turpināt filologos, bet tur neaizgāju. Savu mīlestību uz grāmatām gan tā arī nekad neesmu zaudējis. Tagad aizraušanos ar tām vairāk saucu par hobiju. Citur varbūt ar šādu hobiju kaut ko varētu arī nopelnīt, Jelgavā diemžēl tas nav tik viegli. Pilsēta grimst nabadzībā, cilvēki gan pirkt gribētu, bet nevar atļauties. Kā sākas apkures sezona, tā pirktspēja cilvēkiem krītas par kādiem 50 procentiem noteikti.
Vai kādreiz esat strādājis arī bibliotēkā?
Nē. Tad vēl jauns biju, un jaunībā jau ļoti gribas sapelnīt naudu. Tajā laikā bibliotēkā ļoti maz maksāja. Es domāju, ka arī pašreiz mierīgi varētu strādāt šo darbu, bet, kamēr vien tās būs no kaut kā atkarīgas, piemēram, no pašvaldības līdzekļiem, negribas tur iesaistīties. Daudzi man pazīstami cilvēki strādā bibliotēkās un saka: «Strādāt var!» Galvenais ir atrast pareizo pieeju lasītājam.
Arī tirgū visa pelnīšana iziet, ja tā varētu teikt, uz «šir potreb» – plaša patēriņa precēm. Manuprāt, grāmatas, kurās ir visīstākā putra, romāni vienam vakaram. Populāras ir Vollesa grāmatas, Kurts Mālere… lubenes visvairāk pērk. Cilvēki meklē arī nesen iznākušās, piemēram, Danielas Stīlas grāmatas, bet tās pie mums reti nonāk, ja nu vienīgi kāds likvidē savu bibliotēku vai arī saimniece nomirst un saimnieks mīl iedzert, tāpēc pārdod visas grāmatas. Šos pēdējos gados iznākušos lubu romānus momentā izķer, jo mēs tos, protams, par divreiz lētāku cenu pārdodam nekā grāmatnīcās.
Tomēr ir arī patīkami brīži – šodien, piemēram, «Zaļo zemi» nopirka. Man ir divi varianti, prasu kādu gribēsiet – viens ir liels, lēts un labs, ar visām bildēm pa latu un ir standartizdevums pa pusotru latu. Meitenes gribēja otro.
Teicāt, ka grāmatu tirdzniecība ir jūsu hobijs, ko jūs darāt pārējā laikā?
Man ir valsts darbs – strādāju par sargu skolā. Savā brīvajā laikā tirgoju grāmatas.
Pats esat jelgavnieks?
Jā.
Vai nav gribējies izmēģināt grāmatas tirgot kādā citā pilsētā?
Katrā vietā ir savi likumi. Piemēram, Tukuma tirgū neatļauj grāmatas tirgot, turklāt visur transports vajadzīgs, lai aizbrauktu. Latvijā nav otras tādas vietas, kur tik vērienīgi tirgotos ar grāmatām, kā šeit – Jelgavā.
Cik sen jūs tirgū grāmatas pārdodat?
Ļoti sen. Kādreiz vēl arī ar vienu Rīgas firmu sadarbojos, bijām atvēruši mazu veikaliņu 3. vidusskolas foajē, bet skola beidza izīrēt šo telpu. Un es atkal atgriezos tur, no kurienes sāku, – tirgū. Tirgojos vēl no tiem laikiem, kad varēja grāmatas arī apmainīt. Jā, tolaik ļoti daudzas grāmatas varēja apmainīt, un daudzi to darīja. Vienu labu grāmatu apmainīja pret otru. Ļoti populāras tad bija grāmatas par pilīm – Jelgavas, Rundāles pili. Tās nevarēja dabūt, tāpēc deva pat trīs izcilas grāmatas pretī, lai iegūtu vienu grāmatu par pilīm. Mūsdienās nav problēmu dabūt labas grāmatas, bet neviens vairs tās nevar atļauties nopirkt.
Kur ņemat grāmatas tirgošanai?
Mēs uzpērkam no cilvēkiem. Pārsvarā gan nekādu lielo naudu viņiem par tām nevaram iedot. Ja vēl mūsu pilsētā būtu pozitīvāka attieksme pret šo nodarbi. Es savā laikā gribēju atvērt kādu mazu veikaliņu pagrabstāvā – antikvariātu, kur cilvēki varētu atnākt, nopirkt vajadzīgo literatūru par krietni zemākām cenām. Diemžēl sapratnes nav. Visi uzreiz domā, ka tas ir bizness, kurā miljoni apgrozās. Nav tā. Visās šajās grāmatās ir ieguldīti mani līdzekļi, un man atliek vien cerēt, ka kādreiz tie nāks arī atpakaļ. Tas nav kā, piemēram, grāmatnīcās, kur grāmatas iepriekš netiek iegādātas, kad cilvēks to nopērk, tad nopērk…
Viegli nav, katru dienu grāmatas ir no jauna jākrāmē, turklāt tirgū jau nu noteikti nav labākie apstākļi tām. Bagāts šeit neesmu kļuvis. Vienīgais, ko esmu nopircis (vēl gan neesmu atpelnījis), – konteineru, kurā glabāt savu preci. Par vietu tirgū arī ir jāmaksā, pa dienu paēst gribas, padzerties, kāda nu tur peļņa var iznākt!
Cilvēki dažreiz piedāvā grāmatas, bet, piemēram, krievu valodā iespiestās ir ļoti grūti pārdot. Daudzi krievvalodīgie brauc prom un pārceļas uz dzīvi citur, tāpēc grib pārdot savas grāmatas, bet no tā visa labi ja desmit procentu var iztirgot. Labprāt skolēni pērk obligātās literatūras grāmatas, jo tirgū tās var iegādāties par lētu naudu. Kad sākas studentu laiks, viņi meklē sev vajadzīgo literatūru. Tāpēc uzskatu, ka šāda grāmatu tirdzniecība ir ļoti vajadzīga un to varētu arī atbalstīt. Mūsu pilsētā laikam gan to velti gaidīt, jo visiem, kas «sēž augšā», gribas naudu. Ja man kāds piedāvātu normālus apstākļus… Reiz jau gan piedāvāja iespēju – tirgot grāmatas kaut kur Tērvetes ielā, kur nevienu cilvēku neaizvilksi. Tādam veikaliņam jābūt pilsētā. Ja, piemēram, iebrauc Jelgavā cilvēks no laukiem, viņš taču neskries meklēt Tērvetes ielu, lai nopirktu lētu grāmatu. Bija doma, ka varētu iekārtoties pagrabiņā, kas ir uz Lielās un Akadēmijas ielas stūra, agrāk tur bija veikals «Eseja». Lai tur tiktu, man rokas pa īsu, tagad jau tur noteikti kaut kas cits darbojas…
Grāmata tomēr ir grāmata, tai vajag savus apstākļus un vidi. Mani priecē, ka ir vēl cilvēki, kas mīl grāmatas, bet ar jaunatni gan, manuprāt, ir «švaki» – ja viņiem obligāti kaut kas jāizlasa, tad, jā, bet paši neinteresējas.
Pārsvarā grāmatas nāk pirkt jaunie vai vecie?
Nāk gan vieni, gan otri. Man tikai ir neizsakāmi žēl bērnu, jo ir tādi gadījumi, kad viņi iet garām galdam, ar interesi grib paskatīties, paņemt kādu grāmatu rokā, bet māte rauj prom no visa spēka. Es jau nesaku, ka obligāti jānopērk viņam grāmata, bet, lai taču paskatās, lai izjūt, kas tas ir. Ja tajā vecumā jau neļauj ņemt rokā grāmatas, tad kā izaugot var rasties vēlme tās lasīt? Manā skatījumā tur nekas prātīgs nevar iznākt.
Vai pircēji meklē arī agrāk izdotas klasiķu grāmatas?
Jā, šad un tad meklē, piemēram, Kurta Vonegūta grāmatas. Tās tagad atkal ir modē. Turklāt, ja šīs grāmatas tiek izdotas tagad, tad par milzīgu cenu. Ļoti labi pērk arī reliģiska satura literatūru. Tomēr tirgot šeit tādas grāmatas ir savā veidā necieņa pret šo literatūru, tām jābūt nopērkamām citā vietā.
Mēs šeit nevaram uzlikt arī tādas cenas kā Rīgas antikvariātos, Jelgavas tirgū jebkuru grāmatu var nopirkt uz pusi lētāk nekā tur. Izdevniecībās mēdz būt tāds viedoklis – mēs ražojam grāmatas turīgiem cilvēkiem. Es varu teikt pretējo – mēs tirgojam grāmatas tiem, kas nevar atļauties pirkt dārgās. Es uzskatu, ka katrai grāmatai ir savas pircējs – stundu agrāk vai stundu vēlāk. Šeit visi manu teicienu zina un par to smejas, bet es tiešām tā domāju. Reizēm ir tā, ka kādu grāmatu gadu staipu riņķī, liekas, ka to nekad nevarēs pārdot, bet nekā – atrodas arī tai savs pircējs!
Vai pats arī izlasāt grāmatas, ko pārdodat?
Noteikti, nē. Zināt, īstais grāmatu lasīšanas laiks man bija no kādas trešās klases līdz vidusskolas beigšanai. Tad rāvu cauri visu. Tagad gan izlasu tikai to, par ko interesējos. Vai pārlasu «Divpadsmit krēslus», «Zelta teļu», «Šveiku», bet visu jau nevar pagūt. Pieminētās grāmatas ir tādas atslodzei, bet vēl man ļoti Remarka darbi patīk, uzskatu, ka viņš ir viens no labākajiem autoriem. Ir, piemēram, viena tāda grāmata, kas ir tikai divas reizes izdota – Latvijas laikā un tagad –, bet es uzskatu, ka varētu izdot vēl, jo daudzi cilvēki nemaz nezina, ka tāda ir. Tas ir lirisks darbs «Sapņu būda».
Patiesībā ir ļoti daudzi darbi, kas latviešu valodā nezin kāpēc netiek izdoti. Vienu grāmatu izdod pat piecas reizes, bet daudzas ļoti interesantas ne. Vai tiešām tie noteikumi ir tik smagi? Izdodam bez jēgas visādus «ziepju ūdeņus»! Es ieteiktu, piemēram, izdot Žila Verna kopotos rakstus. Tomasu Mainu Rīdu, kuru agrāk izdeva, tagad vairs ne. Es jau nosaucu tikai nedaudzus autorus, kas ne mazāk tiek pieprasīti un lasīti. Ja es būtu izdevējs, noteikti pārdomātu, ko vajag izdot. Tagad jau liels mīnuss ir tas, ka mūsu dzīvē ienāk datori. Eju vienreiz pa Rīgu, skatos – diski (man arī mūziku ļoti patīk brīvajā laikā paklausīties), sāku pētīt, izrādās, tie ir grāmatu nosaukumi! Ieliec disku datorā un lasi grāmatu. Pirmkārt, tas ir kaitīgi tik ilgi datorā lasīt, otrkārt, … man tas tomēr liekas pilnīgi citādi.
Kādas jums šeit tirgū visiem grāmatniekiem ir attiecības?
Kopumā labas. Reizēm gan dažam ir tendence vērtīgu grāmatu par sviestmaizi atdot. Es jau citreiz smejos – ja autors uzzinātu, par kādu naudu viņa grāmatas tagad tirgo, apgrieztos kapā otrādi. Pārsvarā ir tā, ka grāmatu tirgotāji nav grāmatnieki pēc būtības. Tie ir likteņa pamesti cilvēki, kuriem nav darba vai maz maksā. Viņi izlemj piepelnīties. Diemžēl viņi neiekāpj pareizajā vilcienā un aizbrauc ne uz to pilsētu. Grāmatu tirdzniecība nav tik vienkārša lieta, lai ar to tā vienkārši sāktu nodarboties arī tad, ja nav īpašas intereses.
Vai jums nopirktās grāmatas ir arī nestas atpakaļ?
Nē, nav, bet es zinu gadījumus, kad uz veikaliem agrāk nesa atpakaļ. Bija krievu izdevniecībām tāda tendence – izdod vienu un to pašu romānu ar citu nosaukumu. Loģiski, ka tāds cītīgāks lasītājs pamana un nes nopirkto grāmatu atpakaļ. Pie mums Latvijā es domāju, ka izdevniecību darbība ir pietiekami sakārtota, lai nevarētu, piemēram, Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» ar citu nosaukumu izdot. Turklāt kārtīgs latvietis to uzreiz atšifrētu.
Es pārsvarā tomēr orientējos uz latviešu lasītāju un pēc iespējas lētāk. (Par sviestmaizi gan grāmatas cenšos neatdot. Vienīgais tāds gadījums bija, kad Viļa Lāča kopoto rakstu sējumu (bija palicis viens tāds nekomplekts) uz laukiem vienam cilvēkam tiešām lēti pārdevu. Vispār Viļa Lāča grāmatas ir ļoti grūti iztirgot, tāpat Ojāra Vācieša kopotos rakstus, kas ne tik sen izdoti. Toties Šekspīra kopotos rakstus gan ļoti labi pērk, starp citu.
Vai katru dienu šeit tirgojat?
Izņemot pirmdienas. Vienu dienu atpūsties arī vajag.
Vai darbadienās grāmatas pērk mazāk nekā brīvdienās?
Raksturojošais ir mēneša sākums vai beigas. Kad cilvēki saņem algas, tad pirmās dienas vairāk pērk. Žēl jau man ir, ka nelasa daudz. Gribētos, lai vairāk mīl grāmatas. Labi vēl, ka skolēni vismaz obligāto literatūru iegādājas.
