Svinēt pilsētu un atsevišķu ielu svētkus nav jauna ideja un pēdējos gados ļoti populāra. Jelgavā pērn svinējām Raiņa ielas, šogad – Driksas ielas svētkus. To sarīkošana vairāk bija pilsētas patriotu un entuziastu ziņā.
Svinēt pilsētu un atsevišķu ielu svētkus nav jauna ideja un pēdējos gados ļoti populāra. Jelgavā pērn svinējām Raiņa ielas, šogad – Driksas ielas svētkus. To sarīkošana vairāk bija pilsētas patriotu un entuziastu ziņā.
Pagājušajā svētdienā izdevās piedalīties Jūrmalas pilsētas Domes organizētajos un uzņēmēju atbalstītajos Jomas ielas svētkos. Atgādināšu: Jomas iela atrodas Majoros, un pagājušajā vasarā daudzi pukojās par sagādātajām neērtībām nu gluži kā mūsu tiltu remonta laikā. Tikai atšķirībā no Jelgavas autobraucējiem Jomas iela bija grūti izbrienama kājāmgājējiem – ielu bruģēja. Toties šovasar tā pilnīgi var sacensties ar Eiropas pilsētu gājēju ielām.
Tātad, svētdienas vidū svētki sākās ar pilsētas mēra uzrunu, simtgadīgas jahtas goda apli Lielupē, akrobātu un vingrotāju priekšnesumiem, retro auto un, protams, pūtēju orķestri svētku gājiena priekšgalā. Laiks bija jauks, iela – cilvēku pilna, nu gluži kā vecajos padomju laikos, kad Jūrmala bija viens no iecienītākajiem plašās padomjzemes kūrortiem un pa Jomas ielu špacierēja apjomīgas, balināti blondas kundzes iespīlētas koši zilos treniņtērpos.
Mums patika: apskatījām smilšu skulptūras, paklausījāmies visā ielas garumā muzicējošo grupu priekšnesumus, bērni apgleznoja pasaku mājas «Undīne» saimnieku sarūpētos mūsu pašu «Latvijas keramikas» šķīvīšus (par velti!), un vienā mirklī sapratām – pēc vairāku stundu staigāšanas kurkst vēders. Problēmas nekādas – visā ielas garumā vairāk nekā desmit dažādu kafejnīcu, krodziņu un citu omulīgu vietu. Apsēdāmies pie liela koka galda patīkamā verandā, kur jau bija diezgan daudz apmeklētāju. Apkārt žigli skraidīja viesu apkalpotāji. Pagāja desmit minūtes. Neizturēju, piegāju oficiantei un painteresējos, vai šo galdiņu apkalpo. «Vai, mēs domājām, ka jūs jau esat pasūtījuši,» sekoja atbilde. Ar siekalām mutē izpētījām ēdienkarti un beidzot pasūtījām.
Pagāja pusstunda. Labais noskaņojums sāka zust. Apkalpotāji turpināja žirgti šaudīties, no vaļējā pavarda plūda kārdinoša ceptas gaļas smarža. Mūs vienīgi mierināja doma, ka arī pie apkārtējiem galdiem nervozi tiek gaidīta siltā maltīte. Kāds pāris neizturēja – vienkārši piecēlās un aizgāja, atstājot uz galda vientuļas dakšiņas un maizes šķīvi. Arī mēs apsvērām šo iespēju. Taču, kāda garantija, ka citā krodziņā mums ietu ātrāk?
Pēc stundas apkalpotāja pasniedza kūpošu, lielu un garšīgu ēdienu. Kāpēc tik ilgi – neatturējāmies pavaicāt. «Jūsu pasūtījumu gatavojām speciāli,» viņa smaidot paskaidroja. Interesanti, bet arī apkārtējo ēdāju šķīvjos bija tie paši svaigie salāti, kartupeļi frī, arī gaļas ēdiens pārsvarā bija tradicionāls. Gribējās ieskatīties virtuvē un konstatēt vai pavārs patiešām gatavo salātus no četriem gurķiem un diviem tomātiem un, ja klients ir pasūtījis ceptus kartupeļus, pēc tiem vēl tiks iets uz tirgu?
Tādi bija mūsu piedzīvojumi Jomas ielas svētkos. Un varbūt labi, ka Jūrmalu apmeklē salīdzinoši tik maz tūristu. Vismaz būs mazāks kauns par apkalpošanas līmeni.
