«Mēs abi esam sava «bebē» autori, un ir tikai dabiski, ka arī abi kopā sagaidām mazuļa ierašanos lielajā pasaulē,» tā vienu nedēļu pēc dēliņa piedzimšanas ģimenes dzemdībās spriež Agija un Roberts Caunes.
«Mēs abi esam sava «bebē» autori, un ir tikai dabiski, ka arī abi kopā sagaidām mazuļa ierašanos lielajā pasaulē,» tā vienu nedēļu pēc dēliņa piedzimšanas ģimenes dzemdībās spriež Agija un Roberts Caunes.
Pēdējie deviņi mēneši Agijai un Robertam bijuši pārsteigumu, pārdzīvojumu, mīlestības, rūpju un sirsnības pilni. Lološanas un gaidīšanas svētku kulminācija ar virkni emociju risinājās 19. jūlijā, kad ar izteiksmīgu brēcienu pēc astoņu stundu ilgām pārdomām sevi pasaulei pieteica Rendijs Roberts Caune. Lai arī mazuļa vilcināšanās māmiņai nebija nemaz tik patīkama, jau pēc pāris stundām viņa entuziastiski paziņojusi, ka pēc gadiņa pusotra mazajam Rendijam labprāt sagādātu māsiņu, protams, ja vien tās atkal būs ģimenes dzemdības.
Kāpēc gan ne mīlestība no pirmā skatiena?
Jelgavas Amatniecības meistaru skolas pēdējā kursa audzēknis Roberts ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes otrā kursa studenti Agiju iepazinies pērnā gada Alus svētkos – 15. jūlijā. Roberts precizē, ka pulksten 23.30, kad paziņas viņus iepazīstinājuši, Agija viņam šķitusi ļoti pievilcīga, un, ja tā nav bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena, tad kaut kas tai ļoti līdzīgs gan. Atceroties savas izjūtas, Roberta sacītajam piekrīt arī Agija.
«Man Roberts bija ļoti, ļoti iepaticies, tādēļ, ejot uz satikšanos, gandrīz vai trīcēju aiz uztraukuma un bailēm, ka viņš varētu neatnākt. Taču izrādījās, ka puisis bija tikpat satraucies kā es. Pēc milzīgā atvieglojuma, vienam otru ieraugot, pavadījām ļoti skaistu vakaru. Pēc tam arī daudzus citus, līdz pamazām sākām kopā ne tikai pavadīt brīvos vakarus, bet arī dienas un naktis,» atceras Agija.
Mainu šokolādi pret vienu gurķīti
Oktobra nogalē Agija sevī manījusi dīvainas izjūtas un vēlmes – piemēram, jau doma vien par agrāk tīkamo šokolādi likās šķebinoša, toties skābs gurķītis šķita pasaules labākais našķis. Ārsts pavīdējušās aizdomas par grūtniecību apstiprināja. «Protams, uzzinājusi analīžu rezultātus, kas apstiprināja, ka pilnīgi noteikti esmu stāvoklī, izjutu tādu kā izbīli (runā, ka cilvēkam vispār pati pirmā dabiskā reakcija uz jebkuru jaunumu ir bailes) un satraukumu. Tomēr ne mirkli nepieļāvu domu par abortu.
Svarīgo ziņu Robertam pavēstīju 3. novembrī – viņa dzimšanas dienā. Izrādījās, ka manas cerības attaisnojās un Robertam šī ziņa tiešām bija kā dāvana – ļoti laba un nozīmīga,» atceras Agija. Arī Roberts piekrīt, ka tik satraucošu un labiem jaunumiem bagātu dienu viņš līdz tam nebija piedzīvojis: «Lai arī iepriekš izstrādātais manas dzīves modelis (vēlāk izrādījās, ka tāpat arī Agijai) noteica, ka līdz gadiem 27 mācīšos un strādāšu, uzsākšu patstāvīgu dzīvi, tad apprecēšos un vēl pēc pāris gadiem kļūšu par tēti, ziņu par gaidāmo mazuli uzņēmu ar patiesu prieku. Mēs bijām pietiekami ilgi pazīstami, pietiekami pieauguši un vairāk nekā pietiekami viens otru mīloši, lai apņemtos mazo dzīvībiņu saglabāt, laist pasaulē un, protams, arī audzināt.» Jau uzreiz esot arī nolemts, ka Roberts piedalīsies dzemdībās: «Mēs abi esam sava «bebē» autori, un ir tikai dabiski, ka abi kopā vēlējāmies sagaidīt mazuļa ierašanos lielajā pasaulē. Arī mūsu ģimenes jaunumus par mazuli uzņēma saprotoši, un līdz šim no viņiem esmu saņēmusi tikai labu.»
Gaidāmais mazulis paātrināja arī Roberta un Agijas attiecību oficiālu noformēšanu. Tā kā topošā māmiņa bija aizņemta ar bērniņa gaidīšanu, turklāt radās sarežģījumi ar mazuļa palikšanu mammas vēderā, gādāšana par kāzām tika atstāta Roberta ziņā. Jau martā viņi viens otram sacīja jāvārdu.
«Mazulis mūs ne pa jokam nobiedēja»
Iepriekšējos deviņus mēnešus Agija bijusi tipiska grūtniece ar visiem tai piederošajiem untumiem: «Man bija spēcīgi izteikts rīta nelabums un tieksme pēc kaut kā skābāka. Man bija ļoti patīkami un satraucoši just, kā ar katru dienu puncis paliek aizvien lielāks. Bet izjūtas, kas bija, sajūtot mazuļa sakustēšanos un spērienus, vispār nav iespējams aprakstīt. Biju ļoti laimīga, jo mans mīļums mani ik brīdi samīļoja un aprūpēja.
Pirmās nopietnās raizes radās pēc ultrasonogrāfijas apskates, kad dators uzrādīja mazulim dīvainu pieaugumu. Tomēr atklājās, ka tā ir nabas saite. Nākamais izbīlis sekoja, kad mazulis tā īsti negribēja turēties manā puncī. Lai novērstu spontāno abortu, trīs mēnešus pacietīgi gulēju slimnīcā un dzēru briesmīgi salkanās zāles, kas mani šķebināja. Tomēr tas attaisnojās.»
Bučiņa mammītei un tērzēšana caur nabu
«Jau ļoti agri zinājām, ka gaidāms puika. Bērniņš bija ļoti pareizi un ērti iekārtojies puncī un tik labprāt demonstrēja savu mantību, ka ultrasonogrāfijā nešaubīgi varēja noteikt, ka gaidāms zēns. Spriežot par dēliņa vārdu, izšķirstījām visu kalendāru. Mūsu mērķis bija atrast vienu svinamu vārdiņu, bet otru izdomāt pašiem. Tiesa, to pateikt bija daudz vienkāršāk nekā izdarīt – kalendārā neviens puiku vārds nešķita gana labs mūsu mazulim. Apspriežoties ar vecākiem, pamazām bijām nonākuši līdz vārdam Rendijs, ko nolēmām puikam likt kā pirmo – neparasto vārdu. Tad atlika izvēlēties arī kādu kalendāra vārdu. Tā kā mans mīļums pret mani un manu augošo punci vienmēr izturējās tik labi – ik dienu mani apskāva, nobučoja, caur manu nabu kā pa telefonu runājās ar dēliņu, nolēmu, ka zēna otrajam vārdam jābūt tādam pašam kā tētim – Roberts. Arī saliekot kopā, Rendijs Roberts skanēja ļoti labi, tādēļ pie šīs izvēles arī palikām,» atceras jaunā māmiņa.
Pēc astoņām stundām «ķeizars» palīdzēja vienoties
Tuvojoties 11. jūlijam – dienai, kad pēc ārstu atzinuma mazulim vajadzēja piedzimt, – abi vecāki gaidāmajam notikumam jau bija pilnībā gatavi. Taču, iespējams, ļoti karstā un sutīgā laika dēļ, bet varbūt arī tādēļ, ka puika nolēma iet sava papuča pēdās, Rendijs noteiktajā laikā mammas vēderu nevēlējās atstāt: «Septiņas dienas pēc noteiktās dzemdību dienas vēl nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, tādēļ ārste mani nosūtīja uz slimnīcu. Bijām nolēmuši dēliņu pasaulē laist Dobeles slimnīcā. Vēl pēc vienas slimnīcā nogulētas dienas mazulis neizrādīja nekādu aktivitāti, tādēļ tika sākta stimulācija. Par svarīgāko dienu kļuva 19. jūlijs. Neliela iedzimta dzemdes defekta dēļ, kā arī noteikti tāpēc, ka Rendijs man ir pirmais bērniņš, dzemdības ilga vairāk nekā astoņas stundas. Šobrīd es patiešām neņemos apgalvot, ka bez Roberta klātbūtnes es to būtu spējusi tik veiksmīgi paveikt. Visas šīs stundas vīriņš man atgādināja turēt vaļā acis, masēja muguru, savāca nesmukumus, turēja mani aiz rokas un kopā ar mani pareizi elpoja. Vienlaikus viņš nepārtraukti arī uzmanīja ārstu darbības, piemēram, kad man tika pielikta sistēma, Roberts noprasīja, kas tas ir par šķidrumu, ko manī laidīs. Viņam viss notiekošais bija jāizprot, lai varētu arī mani pareizi mierināt un atbalstīt. Es biju ļoti pārsteigta par to, ka Roberts dzemdību laikā man patiešām spēja palīdzēt, nevis maisīties pa kājām ārstiem. Viņš instinktīvi juta, ko kurā brīdī būtu vispareizāk darīt. Un tomēr pēc gandrīz astoņu stundu ilgām dzemdībām mazulis nebija ne pussprīdi pavirzījies pareizajā virzienā. Tad arī tika sasaukts ārstu konsīlijs, kas, izanalizējis situāciju, nolēma, ka man būs ķeizariskais bērniņš. Par šādu spriedumu es patiešām ļoti satraucos, mani pārņēma milzīga panika un stress. Un varbūt tieši lielā izbīļa dēļ pēkšņi viss sāka notikt tieši tā, kā tam jābūt, un nieka piecpadsmit minūšu laikā bērniņš jau bija laukā. Ārsti bija šokēti, es apjukusi, bet Roberts – laimīgs. Tikai vēlāk sapratām, ka mazulis piedzimis precīzi tādā pašā laikā kā savulaik Roberts – pulksten 21.45. Garums viņiem atšķīrās tikai par vienu centimetru.»
Tikai nedēļu vecs, bet jau ar paradumiem
Jaunā māmiņa un tētis atzīst, ka pašlaik vēl ir pāragri runāt par mazuļa rakstura iezīmēm, tomēr viņu «bebē» vismaz gulēšanas paradumi esot ļoti līdzīgi Robertam. Arī savu dienas ritmu, lai cik savādi tas arī neizklausītos, mazulis pielāgojis vecāku ikdienai: no rīta ap astoņiem pamostas, paēd un pavada tēti uz darbu. Visu dienu Rendijs cītīgi čuč un ik pa laiciņam pamostas, lai iestiprinātos. Kad tas izdarīts, viņš atkal iemieg un guļ visu dienu līdz pulksten vienpadsmitiem vakarā, kad no darba atnāk tētis. Tad mazulis pēc paēšanas sāk savā nodabā dūdot, cīnīties ar zīdaiņu boksa cimdiņiem un darīt vēl daudzas mīļas lietas. Tā aptuveni līdz pulksten diviem naktī, kad saskaņā ar ikdienas ritmu grūtniecības laikā mamma un tētis iet gulēt.
Nākamajos Jāņos papardēs meklēsim māsiņu
Mazulis maz raud un ļoti labprāt čuč tētim uz vēdera. Raugoties savā lolojumā, Agija un Roberts ne mirkli nenožēlo neplānotā, tomēr tik ļoti lolotā, gaidītā un mīlētā mazuļa esamību. Viņi apzinās, ka iepriekšējie deviņi mēneši un dzemdības, lai arī nebija vieglas, tomēr ir tikai pats sākums un bērniņa audzināšanā vēl būs daudz pārbaudījumu. Pēc ģimenes dzemdībām viņu starpā valda neiedomājama saticība un mīlestība.
Arī gaidāmos pārbaudījumus mīlestība ļaušot godam izturēt. Un viņi ar pilnīgu pārliecību atzīst, ka jau nākamajos Jāņos papardēs meklēs mazajam «bebē» māsiņu.
