Nu jau pāris mēnešu viena no vislabāk pirktajām grāmatām ir apgāda «Vieda» izdotais rakstu krājums «Nevienam mēs Latviju nedodam».
Nu jau pāris mēnešu viena no vislabāk pirktajām grāmatām ir apgāda «Vieda» izdotais rakstu krājums «Nevienam mēs Latviju nedodam». Apgāds rīkoja eseju konkursu jauniešiem «Ceļš uz jauno pasauli jeb īstens nacionālisms un patiesa kultūra – latviešu tautas izdzīvošanas un attīstības vienīgais garants». Grāmatā apkopoti konkursa labākie darbi. Autori uzsver, ka nevēlas iedalīt tautas «labajās» un «sliktajās», taču iestājas pret jebkura veida tautu «kausējamo katlu».
Grāmatas popularitāti tikai vairoja «pretējo nometņu» nesavaldība. Apgāda direktors Aivars Garda grāmatas ievadā šausta «latvijiešus», kosmopolītisko inteliģenci, latviešus – mankurtus, staļinistus un «galma» žurnālistus. Otri parādā nepaliek. Politiologs Ivars Ķemers 19. jūnija «Dienā» atklāj «konkursa rīkotāju un dalībnieku morālo degradāciju»: «Katrā mūsdienīgi domājošā cilvēkā tikai dziļu riebumu var izraisīt klaja rasisma sludināšana un nacionālā naida kurināšana..». Ja liktu minēt, kad rakstītas šīs rindas, tad 2001. gadu nez vai kāds iedomātu. Autors ir pārliecināts – konkursa pamatideja aizskarot visu Latvijā dzīvojošo nepilsoņu cieņu, jo šie cilvēki pārvērsti par instrumentu atsevišķu indivīdu psiholoģisko kompleksu kompensēšanai, un vispār – šajā valstī pārmērīga uzmanība tiekot pievērsta etniskajai piederībai.
Patiesībā diskusija par faktiem, idejām, prognozēm, kas minētas grāmatā, nenotika. Par tādu taču nevar uzskatīt «vienkāršo» lasītāju vēstules masu informācijas līdzekļiem, kurās pausts atbalsts eseju autoriem, un ģenerālprokurora J.Maizīša uzdevumu Satversmes aizsardzības birojam (SAB) izvērtēt «Viedas» grāmatu. Radikālāka «diskusijas» epizode ir sprādziens pie apgāda durvīm. SAB pēc pārbaudes pieņēma lēmumu neierosināt krimināllietu nozieguma – nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēku tiesību ierobežošana – sastāva trūkuma dēļ.
Eiropas Komisijas komisārs paplašināšanās jautājumos Ginters Ferhoigens, atbildot uz A.Gardas un deputāta J.Lejas vēstuli, kurā prasīts «atbalstīt Latvijas kolonistu repatriāciju», uzsver, ka Eiropas Savienība neveidosies uz etniski tīru nacionālo valstu pamata. Te nu ir «noķerta aste» – viena no grāmatas nodaļām saucas «Eiropas Savienība – mūsdienu Bābeles tornis – tā ir vecā, aizejošā pasaule».
A.Šķēle šauj pār strīpu, nosaukdams autorus – vidusskolēnus un augstskolu studentus – par paaudzi, kura «pieredzes vai izglītības trūkuma dēļ vēl nav spējīga pilnīgi saprātīgi spriest» (LA, 2001. g. 14. jūlijā).
Ažiotāža ap «Nevienam mēs Latviju nedodam» rāda, ka vēl daudz kas jāizrunā visiem kopīgi. Bet lāgā nevedas. Viena no grāmatas autorēm saka: «Latvija vēl ir slapjos autiņos, ko neviens negrib mainīt.»
