Baltvācu vēsture Latvijā mūsdienās ir salīdzinoši maz izzināta, jo lielākā daļa pētnieku pievēršas nacionālās vēstures tēmām.
Baltvācu vēsture Latvijā mūsdienās ir salīdzinoši maz izzināta, jo lielākā daļa pētnieku pievēršas nacionālās vēstures tēmām. Arī sabiedrība pieprasa pētīt un godāt «mūsu pašu varoņus», nevis latviešu tautas apspiedējus – vāciešus, poļus, zviedrus, krievus u.c., tomēr arī šo tautu pārstāvjiem ir sava vieta Latvijas vēsturē.
Kurzemes un Zemgales hercogi un viņu laikmets ir viens no vairāk pētītajiem baltvācu vēsturē. Vislielāko ievērību guvuši hercogs Jēkabs kā aktīvs saimnieciskās dzīves rosinātājs un hercogs Ernsts Johans Bīrons, kas vēsturnieku uzmanību saista ar savu politiķa talantu. Nesen hercoga E.J.Bīrona vārds tika «locīts» sakarā ar pieminekļa atklāšanu Jelgavā. Diskusija savā ziņā raksturo attieksmi pret Bīronu, tā pārspīlēti sniedzas divās galējībās. Šā raksta mērķis ir iztirzāt nevis atsevišķas hercoga darbības epizodes, bet gan darbības vērtējumu kopumā vēstures literatūrā. Lasot par vēsturiskām personībām vai pagātnes notikumiem, jāņem vērā laiks, kurā autors to rakstījis, viņa filosofiskie uzskati, nacionalitāte un personiskā attieksme pret konkrēto personu vai notikumu.
Kurzemes un Zemgales hercogu, Krievijas imperatores galma kambarkungu un carienes Annas Ivanovnas favorītu E.J. Bīronu kā galveno Krievijas nelaimju vaininieku izvirzīja 18. gadsimta nogales politiskās konjunktūras prasības, kad tika dalīta novājinātā Polija. Lielvalstīm Prūsijai un Krievijai bija svarīgi diskreditēt Bīronu dinastiju un hercogisti, lai pamatotu tās pievienošanu Krievijai. Jau 18. gadsimta septiņdesmitajos gados iznāca Bīrona nelabvēļu ģenerāļa Manšteina un bijušā armijas virspavēlnieka dēla grāfa E.Miniha memuāri, kuri hercogu nolīdzināja līdz ar zemi, lai parādītu Bīronu dinastijas necienību ieņemt Kurzemes un Zemgales troni. Tas arī ietekmēja vēlāko laiku vēsturnieku attieksmi pret Bīrona darbību Krievijā 18. gadsimta 30. gados.
Annas Ivanovnas valdīšanas laikmets (1730–1740) krievu vēsturiskajā literatūrā atklājas kā vispārēja pagrimuma laiks, kad Krievijā faktiski valdīja «vācu partija» ar carienes favorīta E.J.Bīrona noteicošo lomu, iegūstot apzīmējumu «bīroniāde». Liberālais krievu vēsturnieks V. Kļučevskis šajā jautājumā bija ārkārtīgi konservatīvs, «bīroniādi» raksturojot šādi: «Vācieši sāka birt uz Krieviju kā gruži no caura maisa.. Šajā salašņu iebrukumā galvenā loma bija diviem spēcīgiem patroniem – «nelietīgam kurzemniekam», kurš mācēja tikai sameklēt sugas suņus, kā runāja par Bīronu, un citam blēdim .. Vidzemes grāfam Lēvenvoldam, virsstaļļmeistaram.»
Parasti dominē atziņa, ka Bīrons spēja ietekmēt Annas Ivanovnas lēmumus un viņš bija faktiskais Krievijas valdnieks. Kā pretargumentu šim spriedumam var minēt hercoga politiski neietekmīgo amatu, kas bija saistīts ar galmu, nevis valsts pārvaldi. Termins «bīroniāde» neatspoguļo patieso situāciju, jo reālā vara politiskajā ziņā piederēja vicekancleram grāfam Andrejam Ostermanam. Padomju perioda krievu vēsturnieks N. Pavļenko par pareizāku Annas Ivanovnas valdīšanas gadu apzīmējumu uzskata terminu «ostermaniāde».
Vienmēr tiek uzsvērta carienes īpaši labvēlīgā attieksme pret Bīronu, tomēr viņai bija pietiekami patstāvīga, valdonīga daba, lai akli nepakļautos favorīta ietekmei politiskos jautājumos. Annu Ivanovnu neapšaubāmi bija ietekmējušas sava gadsimta populārās idejas par absolūto monarhiju, kas spilgti izpaudās, viņai pilnīgi ignorējot spēcīga muižniecības grupējuma ierosinājumu pārvaldīt valsti kopīgi.
Kā otru nozīmīgu argumentu, ka Bīrons nebija «skaldi un valdi» politikas piekritējs un izteikts tikai savu interešu aizstāvis, var minēt viņa psiholoģisko portretu. Vēsturnieks I.Lancmanis, mēģinot to izveidot, izmantojis interesantu avotu – Bīrona korespondenci. No tās secināms, ka Bīronam bijušas plašas intereses par dažādiem valsts pārvaldes jautājumiem Krievijā un Kurzemē, no globāli politiskiem līdz sadzīviskiem un saimnieciskiem. Kāpjot pa karjeras kāpnēm, nākamais hercogs iemācījās diplomātiski sadzīvot ar augstākām un augstdzimušām amatpersonām, kas parādās ārkārtīgi pieklājīgā, tolerantā, pat ceremoniāli laipnā tonī viņa sarakstē ar imperatori un ministriem. Viņa sarakste vienlaikus atklāj lielu enerģiju un uzņēmību, kas saskatāma plašās un emocionāli piesātinātas vēstulēs. Tajā pašā laikā hercogistes ierēdņiem Bīrons veltīja asas piezīmes un viņu rīcību pakļāva savai gribai. Tas parādījās arī attiecībā pret savu piļu arhitektu Rastrelli.
Lai gan pēc Bīrona valdīšanas sākuma bija vērojams hercoga muižu saimniecisks uzplaukums un īpaši attīstījās gaļas un piena ražošana, tomēr nolaisto Kurzemes saimniecību tas neuzlaboja, jo jaunais hercogs centās pēc iespējas vairāk no saviem īpašumiem iegūt (galvenokārt, lai celtu grandiozās pilis), nevis ieguldīt savas saimniecības attīstībā. Tomēr, kad Bīronu gāza no Krievijas pavaldoņa troņa, konfiscētā manta un īpašumi ievērojami pārsniedza reālās vajadzības, ko I.Lancmanis saista ar vēlēšanos kompensēt jaunības dienu nabadzību. Daudzus pētniekus ir interesējis hercoga bagātības avots, kas tomēr pilnībā nav noskaidrots. Skaidrs, ka atjaunotie plašie hercoga īpašumi Kurzemē un jauniegūtie īpašumi Vidzemē un Silēzijā nespēja apmierināt Bīrona augstās finansiālās prasības. Krievu vēsturnieku vidū dominē viedoklis, ka Annas Ivanovnas favorīts savu dienesta stāvokli izmantojis, lai gūtu personisku finansiālu labumu, tomēr tam trūkst drošu pierādījumu avotos. Zinot, ka Bīrons neieņēma valsts pārvaldes amatu, var uzskatīt, ka viņam nebija praktiskas ietekmes uz valsts kases sadali. Tomēr carienes favorīta statuss palīdzēja iegūt Annas Ivanovnas dāvanas. Ir droša liecība, ka Anna Ivanovna dāvāja Bīronam pusmiljonu rubļu, no kā viņš līdz izsūtījumam saņēma simts tūkstošus. Iespējams – šādas dāvanas hercogs saņēma ne vienreiz vien.
Tātad Ernsts Johans Bīrons nav bijis visu nelaimju cēlonis Krievijas 18. gadsimta vēsturē. Viņš dzīvoja laikā, kad notika galma apvērsumi, kā arī cīņas dažādu muižniecības grupējumu starpā, un darbojās tādā nepateicīgā jomā kā politika, kur vienā brīdī tevi ciena un slavē, bet, varām mainoties, pretēji vēsturiskajai patiesībai, nolīdzina līdz ar zemi.
