Cilvēks nevar būt vesels un dzīvot nesakārtotā, ačgārnā sabiedrībā, kurā valdība ignorē rūpes par indivīdu. Arī profesori, pieredzējuši zināšanu devēji LLU studentiem, «izstumti» kā pensionāri, nespēj piemēroties tukšai, nožēlojamai eksistēšanai.
Cilvēks nevar būt vesels un dzīvot nesakārtotā, ačgārnā sabiedrībā, kurā valdība ignorē rūpes par indivīdu. Arī profesori, pieredzējuši zināšanu devēji LLU studentiem, «izstumti» kā pensionāri, nespēj piemēroties tukšai, nožēlojamai eksistēšanai. Morālais pāridarījums kā zemdega gruzd, līdz sirds to neiztur.
Kopš 20. jūlija šai saulē vairs nav profesora Imanta Gronska. Neilgi pirms viņa no dzīves šķīrās arī augsti titulēts profesors Meikuls Locmers. Abus profesorus nekad neesmu redzējusi uztrauktus, nevaļīgus, kā tas nereti mēdz būt zemāka līmeņa ierēdņu uzvedībā citās civilajās iestādēs. Viņi bija dziļu inteliģenci izstarojoši cilvēki ar plašu zināšanu amplitūdu. Ne velti M.Locmers tika uzaicināts kā Saeimas deputātu padomdevējs. Viņa zināšanas un prāta spējas bija vajadzīgas valsts vadītājiem jeb «veiksminiekiem».
Tikai atvadu stundā «varenie puķu audzētāji» un vadoņi neieradās.
Kaut arī tam traucēja dažādas nianses un vēl kādā sakritība – tautas celtā, atjaunotā Brīvības pieminekļa atkāšana –, bērinieku 24. jūlijā spožās saules pielietajā Zanderu kapsētā bija pārpārēm, no dažādiem valsts novadiem gan kolēģi, gan bijušie un tagadējie studenti un draugi. Par nesapratni, par nespēju pieņemt notikušo varēja jaust gan Imanta Gronska bijušo kolēģu, gan bijušo un pašreizējo studentu aizlauztajos, dziļi dvēseliskajos atvadu vārdos.
Daudziem bija vajadzīgs Imanta Gronska agronoma padoms, daudziem palīdzēja viņa dāsnā sirds un arī lika trūkties sarkastiskā kritika vai, aizstāvot viedokli, apbrīnojamā oratora māksla.
… Tikai gan Imantu Gronski, gan Meikulu Locmeru – šos augstas kompetences zinātniekus (līdzīgi kā citus pensionārus) – valdības politika «izstūma» no aktīvā pasniedzēju darba Lauksaimniecības universitātē. Ja cilvēkam radošo garīgo spēju zenītā jāatstāj darbs ar jauno paaudzi, nav prātam aptverams, arī zinātnes cilvēks līdzīgi pārstādītam kokam vecumā vai trauslai stīgai nepiemērotā vietā un pilnīgi citos apstākļos iet bojā. Pārestību varēja tikai nojaust, viņi to arēji neizrādīja. Ar viņiem šādi (teiksim – liktenis) izrīkojās, un it kā «stiprie» ozoli nolūza, bet neliecās. Tas tautai saprotams, ka no trijām Baltijas valstīm Latvijā nav īsta saimnieka. Droši teikšu, ka, piemēram, Lietuvā cilvēku darbs (ilgs stāžs) ir novērtēts un medicīnas pakalpojumi poliklīnikā pensionāriem nav jāpērk par naudu. Tur visas analīzes, kardiogrammas, diagnostikas ir par velti, zāles aptiekā – brīvi nopērkamas.
Lai arī šķietami sīkumi no bagāto viedokļa, bet tā eksistē tautas vairākums Latvijā ar 40 un vairāk gadu darba stāžu un niecīgajām pensijām. Vai aicināsim padomniekus no kaimiņvalstīm? Lai aizgājējiem spožas zvaigžņu takas!
