Kādu rītu viņš pamodās slavens. Viņš joprojām ir romantiķis. Viņš, protams, ir egoists un brīžam atļaujas jaukt dzīvi ar teātri. Viņš ir maksimālists. Viņš ir Dailes teātra premjers – Artūrs Skrastiņš.
Kādu rītu viņš pamodās slavens. Viņš joprojām ir romantiķis. Viņš, protams, ir egoists un brīžam atļaujas jaukt dzīvi ar teātri. Viņš ir maksimālists. Viņš ir Dailes teātra premjers – Artūrs Skrastiņš.
Teātris ir īstāks par dzīvi
Tev noslēgusies ļoti laba un bagāta sezona. «Āksts» (M.Zīverts, rež. K.Auškāps), «Vēlā mīla» (A.Ostrovskis, rež. M.Gruzdovs). Kas tev šogad ir bijis vissvarīgākais?
Artūrs Skrastiņš: Man radušās ļoti daudzas atziņas par aktiera darbu. Atziņas saistītas tieši ar manu profesiju, tās izpratni. Pirms kāda laika, pirmajās lomās Dailes teātrī, centos pierādīt, ka es esmu uz skatuves. Un tad Ēķu pāris (Tamāra un Artūrs – baletdejotāji, horeogrāfi – I.V.) man pēc kādas izrādes teica: «Bet tu aizej uz baletu un paskaties! Baletdejotājs iztaisa pirueti, bet pēc tam viņš stāv un neko nedara…» Pēc «Vēlās mīlas» un «Āksta» man vairs neliekas būtiski par katru cenu pierādīt un parādīt emocijas… Emocijai, kas ir viens no galvenajiem uztveres aspektiem teātrī, vajag ļoti maz, tikai tik, cik tu tajā brīdī jūti. Katra jauna loma man sākas ar milzīgām bailēm un neticību sev. Pēc tam tas pāriet tādā kā radošā dialogā ar režisoru. Nikolajs («Vēlā mīla» – I.V.) bija pirmā loma pie režisora Gruzdova. Tagad es saprotu to, ko man pirms tam teica: «Pie Gruzdova ir tā, ka tu pēc pirmizrādes gribi braukt uz sanatoriju rehabilitēties.» Toreiz es smējos, bet šobrīd saprotu, jā, viņš prasa tevi visu. Un tev ir jāatdod sevi visu… Tas ir tas, ko biju varbūt mazliet aizmirsis.
Pavisam nesen noņēma no repertuāra izrādi «Fausts, Deus ex machina». Vai ir kaut kas tāds, kas aizgājis tai līdzi?
Kā lai to īsti pasaka? Tas ir viens no tiem darbiem (es pats tā uzskatu), ar kuru es neesmu ticis galā. Žēl, ka man pietrūka tieši tās intelektuāli garīgās pieredzes, kas nepieciešama Faustam. Izrādi spēlējām pietiekami reti, tāpēc tā nepaspēja nevienam apnikt, kaut gan tā bija gan fiziski, gan garīgi grūta izrāde. Un tad es sāku domāt par šīs izrādes žanru – rokoperu. Teātris, kurā es strādāju, vispār veido muzikālā žanra (rokoperas, mūzikli ) izrādes. Bet es kā aktieris šo žanru tomēr nepazīstu! Nu, mēs tur dziedam, dejojam, bet būtībā šis žanrs ir daudz dziļāks… Un ar Faustu bija līdzīgi. Tev ir jādzied, jādejo un vēl jāspēj atklāt skatītājiem izrādes jēgu. Mana loma sākās jau ar to, ka viņš (Fausts) – zina visu! To ir tik grūti saprast! Jo vairāk izrāžu bija, jo vairāk es sapratu, ka man nav jālaužas psiholoģiskos dziļumos. Man arī bija ļoti auglīgs dialogs un darbs ar horeogrāfi Olgu Žitluhinu, kas veidoja horeogrāfisko «Fausta» partitūru. Ar katru izrādi mēs atradām kaut ko jaunu, nevis liekot klāt, bet tieši – attīrot, ņemot nost. Andrejs Mironovs – viens no krievu fantastiskākajiem aktieriem. Viņš pārstāvēja visgrūtāko žanru – vodeviļu, traģikomēdiju, opereti utt. To ne katrs var.
Kuru tu uzskati par veiksmīgāko lomu?
Grūti pateikt. Pateicoties tam, ka izrāžu bija tik ļoti daudz – noteikti tas ir Šveiks. Es «saaugu» ar šo tēlu. Arī Gatiņš (Rainis «Pūt, vējiņi !», rež. O.Kroders – I.V.) tūlīt aiz Šveika, ja ne pirms. Tieši spēlējot Gatiņu, man zuda kaut kādi aktieriski kompleksi, bailes, neuzticība, aizture… Un liekas, ka tā noteikti ir viena no manām veiksmīgākām lomām. Tā ir loma, kurā es varu atbildēt par katru savu rīcību, par katru vārdu.
«Āksts». Šekspīra loma.
Šo izrādi spēlē diezgan reti. Es zinu, ko Auškāps ir gribējis izrādē pateikt, un mani tas fascinē. Man joprojām ir arī ļoti bail no šīs lomas. Ar katru izrādi es mēģinu kaut kā profesionālāk izkārtot spēkus… Problēma ir tā, ka tu redzi – aktieris sliktās izrādēs spēlē tikai tekstu, jo nav šīs iztēles, domāšanas… Ja precīzi zini, par ko tu izrādē domā, tad uzreiz daudzas problēmas tiek atrisinātas. Un «Āksts» vēl joprojām man nav noticis šī vārda ideālā izpratnē. Tā ir ļoti sarežģīta loma. Es joprojām eju uz to, lai šī loma man beidzot notiktu.
Vai tev nav bail no uzticības, kuru tev dāsni dāvā režisori?
Ir. Vienmēr. Un ar katru jaunu lomu, sākot no Šveika. Man toreiz likās – nu kas es par Šveiku… Biju ļoti pārsteigts, ļoti nobijies. Pēc Šveika tagad jau man ir bijušas kādas piecas vai sešas lomas, un es saprotu, es pat ar to samierinos, ka tā ir katru reizi, sākot spēlēt kādu jaunu lomu.
Tu sāc no nulles?
Pilnīgi no nulles. Caur «nevaru»…
Tu esi Dieva mīlēts aktieris.
Kaut kādā veidā es cīnos ar to, ka man ir jānodala dzīve no teātra. Brīžiem man tās sajūk. Es nespēju dzīvē aizmirst, ka esmu aktieris. Izrādes brīdis uz skatuves ir tik fantastisks! Tāpēc es atklāju sev, ka steidzos un skrienu tāpēc, lai «ķertu» tās emocijas, kuras izdzīvoju vakar un kuras izdzīvošu rīt. Es esmu darbaholiķis, varbūt tas nav īsti pareizais vārds, drīzāk – darbs man sajūk ar dzīvi. Es pēkšņi noticu tām jūtām, kas ir uz skatuves, nevis savām jūtām dzīvē. Ar to es ļoti nodaru pāri tuvākajiem. Ir pat kaut kādi brīži, kad es it kā pametu cilvēkus. Nespēju novērtēt reālas lietas, reālus cilvēkus, nespēju ar viņiem saprasties un nenovērtēju to, ko dod divu cilvēku savstarpējās attiecības. Ir pat tāda teorija, ka vīrietim darbs ir viss! Un man liekas, ka tā teorija ir precīza, iespējams, ka es varētu pamest visus…Gulēt teātra putekļos, kļūt par «bomzi» un spēlēt tikai teātri.
Popularitāte. Tevi tā traucē, iepriecina, nogurdina?
Kā kuru brīdi, jo esmu garastāvokļa cilvēks. Brīžiem popularitāte var ļoti kaitināt, jo cilvēki ir dažādi. Es nekad neatļautos populāram cilvēkam teikt to, ko dažkārt man ir teikuši pilnīgi sveši cilvēki. Tā ir tāda iejaukšanās manā pasaulē, bet es varbūt tajā brīdī negribu ne ar vienu runāt. Protams, ar to ir jārēķinās. Ir reizes, kad es varu būt arī neiecietīgs pret svešiem cilvēkiem, jo mani tracina familiaritāte. Ja man kāds cilvēks nepatīk, es varu notēlot arī iedomīgu aktieri. Bet ir reizes, kad es spēju būt pietiekami atvērts, lai to cilvēku drusciņ apmānītu.
Kā tad! Profesija – aktieris!
Pie tam, nevis tēlojot, bet es spēju viņu – nu, neteiksim, apburt, izveidojot situāciju tādu, kādu es gribu. Man ļoti patīk (arī ne vienmēr) tirgū iepirkties, uzsākt sarunas ar kāpostu pārdevējām, iesaistīties diskusijās par zemenēm (kuras labākas – «leišu» vai latviešu), nogaršot…
Tā nav daļa Tavas lomas?
Protams. Tas ir tas neapzinātais darbs pie lomas. Jā, bet par atpazīstamību runājot, man ir svarīgi, lai mani pazīst ceļu policija…
Un es to varu rakstīt?
Protams. Šorīt ar Spanovski (Harijs Spanovskis – aktieris I.V.) braucām spiningot. Pussešos no rīta. Tukšs ceļš, nevienas mašīnas… Un mūs notur krievu policisti! Nepazīst un cauri…Mans paziņa Aigars Fadejevs (soļotājs) stāstīja, ka viņu 99 gadījumos no 100 palaiž vaļā, jo viņu pazīst gan krievi, gan latvieši.
Tad Tev «ātri» kaut kas jānospēlē Krievu drāmā…
Es filmējos «Kamenskā» – vienā nelielā epizodē. Viņi šeit filmēja vienu sēriju. Es ceru, ka policisti noskatīsies to sēriju un tad…
Vai tie ir tavi jaunie vaļasprieki: ziemā slēpošana un vasarā makšķerēšana?
Jā, jā! Man šis gads vispār ir brīnišķīgs gads! «Āksts», «Vēlā mīla», spiningošana un slēpošana.
No sava aktiera mūža, kas ir «skaists kā brīnišķa dziesma», tu esi noskrējis vēl pavisam nelielu gabalu, bet padarīts jau tik daudz…
Man ir interesanti vērot, kādiem periodiem eju cauri. Es esmu negausis. Maksimālists. Labi atceros tās izjūtas, kad pieņēmu lēmumu mācīties medicīnu. Mani vispār nekas cits neinteresēja– es biju kā spārnos. Es mācīšos! Veselu gadu apmeklēju sagatavošanas kursus un dziļi «iemīlējos» ķīmijā. Pēc tam, kad izlēmu nemācīties – tas bija ļoti smags un sarežģīts brīdis. Mēs braucām mājās no Amerikas… Tad, kad tomēr sapratu, ka nemācīšos, es metos atpakaļ teātrī ar tādu laimes izjūtu un negausību! Ja es esmu šeit, man ir svarīgi mīlēt šos cilvēkus. Es nevaru citādāk – man ir jāmīl darbs, kuru daru. Man ir jāmīl izrāde. Neciešu, ja mēģinājumu laikā kāds netic izrādes veiksmei. Es gribu, lai viss izdodas.
Kā ir ar tiem «naudas» vai blakus darbiem?
Tie blakus darbi reizēm krīt uz nerviem. Pat šausmīgi. Braucu sakostiem zobiem. Es, protams, izdaru to, jo filmu dublāža ir ļoti labs «naudas» darbs un neprasa arī lielu enerģiju. Pirmizrādes dienā, ja varētu, es gribētu pavadīt visu dienu teātrī. Sēdēt uz skatuves, domāt… Tā ir tāda fantāzija. Es nevaru to atļauties. Man ir jābrauc uz ierakstu, jo diemžēl ar savu profesiju nevaru nopelnīt pietiekami.
Vārds «mājas». Kas tev ar to saistās?
Es ļoti reti gribu ciemiņus. Tad, kad vēlos, lai kāds atnāk, es zvanu. Zinu, ka tas ir liels egoisms, bet es to atļauju sev. Pilnā mērā. Man nedarbojas durvju zvans. Pie manis var atnākt, tikai iepriekš piezvanot, un tad es vienmēr varu paspēt samelot, ka esmu ierakstā. Neviens nenāk pie manis klauvējot.
Tava māja ir slēgta citiem?
Kā kuru brīdi. Tas ir jocīgi. Es jau teicu, ka brīžiem nemāku atšķirt dzīvi no teātra. Man ir tādas dienas, it sevišķi pirms pirmizrādēm, kad es it kā kļūstu par «bomzi»… Man drusciņ vajag dzert, es negribu iet no teātra laukā, es negribu vilkt nost kostīmu, gribu būt putekļains, vārtīties pa skatuvi, negriezt nagus… Es pārvēršos par «bomzi». Ir kaut kāds brīdis pirms pirmizrādes, kad to lomu sajūtu, un tad es negribu zaudēt nevienu sekundi – aizejot prom no tā. Tad ir šie periodi, kad mājas ir pilnīgi atstātas novārtā. Kad es kādu laiku esmu teātrī par «bomzi» kļuvis, mājās atgriežoties, man noteikti vajag virtuvē uztaisīt ēst. Ir periodi, kad tu ēd citur un nelieto mājās gāzes plīti. Mani tas pilnīgi tracina, tad liekas, ka tas pavards ir izdzisis un man vajag to atkal iekurt, teiksim, uzvārot zupu vai uzcepot kotletes. Es atkal atgriežos mājās, iededzinot gāzes plīti. Ļoti daudz es skatos arī televizoru. Tā man ir bauda – izvēlēties filmu. Šobrīd izvēle ir pietiekami liela.Es tagad stāstu par tādām utilitārām lietām, bet tās veido manu mājas izjūtu.
Pavisam nesen es runāju ar Andri (Andris Keišs – aktieris I.V.) par māju izjūtu. Jūs ar Andri saista kopīgi studentu gadi, Jelgava…
Par Keiku runājot…tās man ir ļoti dārgas atmiņas. Tagad mēs dažreiz sazvanāmies, bet mūsu ceļi ir pilnīgi šķīrušies. Mēs paši arī esam kļuvuši citādi. Nekad vairs nebūs tā, kā bija tad, kad mēs abi bez naudas braucām «pa aķi» no Rīgas uz Jelgavu. Naktī, ar pēdējo vilcienu, mēs pat esam Ozolniekos lēkuši ārā un līdz Cukurfabrikai braukuši – pieķērušies pie pēdējā vagona – ārpusē. Tur zem pēdējā vagona logiem ir tādi pakāpieni…Tas bija fantastiski!
Un Andris arī brauca?
Keika nobijās, nebrauca. Mani jau ir ļoti viegli pavedināt uz visādiem netikumiem. Vairāk gan es tā neesmu braucis. Būtu ļoti jocīgi, ja es tagad to darītu. Tas ir tas, kā man reizēm pietrūkst. Es it kā nevaru vairs daudz ko atļauties, tāpēc kontrolēju savu uzvedību, un man laikam nav vienalga, ko par mani domās citi.
Tie, kas tevi pazīst, tie jau tevi pazīst tādu, kāds esi.
Teātrī liekas, ka tu vari atļauties pilnīgi visu. Mums virs ziņojuma dēļa Auškāps uzlicis tādu citātu «Teātris – tas ir vienīgais patvērums…». Es esmu bieži domājis par šo frāzi. Tas nav tikai tā, ka tu te vari sēdēt un dzert nedēļu un visi tevi sapratīs… es domāju arī tādā filosofiskā nozīmē.
Ja jau par filosofiju – kā tev šķiet, kāpēc cilvēki tā tiecas pēc teātra?
Teātris ir patiesāks par dzīvi. Varbūt tieši tā arī ir, ka emocijas, kuras mēs saņemam teātrī, ir tīrākas un īstākas par dzīvi. Tā ir teātra burvība – aktieris visu mūžu iet uz to, lai nokļūtu pie galvenā – pie sevis.Skatītājs atnāk uz teātri un arī meklē patiesību… meklē sevi. Visi grib piekļūt kodolam – kā Pērs Gints – loba un loba sevi kā sīpolu. Teātris ir sapņi, kaut kādas nepiepildītas ilgas. Es jau arī nezinu – kāpēc es esmu, kāds es esmu. Uz skatuves reizēm es atklāju kaut ko sev. Noplēšu kādu «mizu». Pieļauju, ka izrādē «Pūt, vējiņi !» es vienu «mizu» noplēsu. «Šveikā» – arī. Iespējams – «Vēlā mīlā» arī noplēsīšu. «Ākstā» – varbūt kādas divas…jo es nevaru būt mērens. Es esmu tikai maksimālists.
