Izcilu, ilgi izturētu vīnu parasti neizdzer vienā paņēmienā. To dzer pamazītēm, malku pa malciņam. Līdzīgi ir ar labu literatūru – to atšķirībā no lētiem detektīviem ir grūti «izraut cauri» vienā naktī.
Izcilu, ilgi izturētu vīnu parasti neizdzer vienā paņēmienā. To dzer pamazītēm, malku pa malciņam. Līdzīgi ir ar labu literatūru – to atšķirībā no lētiem detektīviem ir grūti «izraut cauri» vienā naktī. Tā jālasa lappusi pa lappusei, daudzkārt atgriežoties pie iepriekš lasītā. It īpaši tas attiecas uz visu laiku ģeniālākā argentīniešu spalvas meistara Hulio Kortāsara (1914 – 1984) daiļradi, kura 1966. gadā pabeigto romānu «Klasīšu spēle» Edvīna Raupa tulkojumā sērijā «20.gadsimta romāns» klajā laidis apgāds «Jumava».
Vairāk nekā sešsimt lappušu biezais romāns nav ātri izlasāms ne tikai biezuma, bet arī sarežģītās sižetiskās un valodiskās struktūras dēļ. Tomēr Kortāsara tēlainā alūziju pasaule ir neatvairāma, to lasītājs sāk apzināties, izlasījis tikai pirmos lappušu desmitus. Starp citu, grāmatas sākumā ir saraksts, kurā autors lasītājam piedāvā savu nodaļu secību, taču romāna nodaļas var lasīt arī vienu pēc otras.
Ir vairāk nekā grūti runāt par Kortāsara rakstniecības stilu, visbiežāk ierasts viņu dēvēt par latīņamerikas maģiskā reālisma pārstāvi. «Klasīšu spēles» autors raksta par visu – par savu otro mīlestību – džezu, Parīzes bohēmas intelektuāļu sarunām, Buenosairesas trakonama sadzīvi un vēl daudz ko citu. Romāna nosacītais galvenais varonis Orāsio Oliveira nododas savas mīļotās sievietes Magas meklējumiem. Maga viņam nozīmē ļoti daudz, diemžēl atskārsme par to rodas tikai pēc Magas aiziešanas. Jāsaka, arī pats meklēšanas process spēj sagādāt prieku Orāsio. Tāpat kā daudzi senie draugi, kas ir tik dažādi, taču neredzamām saitēm viņus vieno īpašās Buenosairesas skumjas.