Sabiedrībā valda pieņēmums, ka, ikdienā strādājot kopā, brīvajā laikā darbabiedriem gribas atpūsties citam no cita. Metodiski informatīvā centra darbinieces lauž šo stereotipu.
Sabiedrībā valda pieņēmums, ka, ikdienā strādājot kopā, brīvajā laikā darbabiedriem gribas atpūsties citam no cita. Metodiski informatīvā centra (MIC) darbinieces lauž šo stereotipu.
MIC nav liels kolektīvs – tajā strādā astoņas sievietes. Tas ir arī jauns kolektīvs – kopā pavadīti četri gadi. Centra darbiniecēm ir iespēja iet atvaļinājumā vienā laikā – jūlijā, tad centrs ir slēgts. Taču, atsaucoties «Ziņu» aicinājumam, karstā jūlija dienā MIC vadītāja Sarmīte Vīksna un projektu metodiķe Ingrīda Muraškovska pastāstīja par kādu interesantu sava kolektīva tradīciju.
Sarmīte: «Mūsu darba specifika ir tāda, ka strādājam cieši kopā – risinām radušās problēmas un darba uzdevumus. Darbs ir saspringts, nemitīgi jāpilnveidojas, jābūt kopā ar citiem cilvēkiem un daudz jāeksperimentē. Bieži darba diena nebeidzas ar oficiālā darba laika beigām. Un tā paiet viss gads. Tāpēc izdomājām, ka pirms atvaļinājuma vajadzētu būt kopā neformālā vidē. Pēc pirmā kopā nostrādātā gada mēs cita citu bijām iepazinušas, un izrādījās, ka katrai no mums ir kādi ikdienā nepamanīti talanti. Tā, piemēram, Skaidrīte Bukbārde ir bijusī airētāja, Antra Škinča spēlējusi basketbolu, Antonija Maškova – volejbolu, Ingrīda Muraškovska nodarbojusies ar tūrismu un paukošanu, bet Lindas Langenfeldes ģimenē ļoti populāra ir riteņbraukšana. Tieši pateicoties Lindas iniciatīvai, radās doma, ka vajadzētu rīkot braucienu ar velosipēdiem.»
Pirmais gads: ar divriteņiem
Divriteņu braucienam MIC sievišķīgais kolektīvs sagatavojās ļoti operatīvi. Tā vadīšanu uzņēmās Linda. Tiem, kam nebija velosipēdu, viņa tos sagādāja, iesaistot kaimiņus un paziņas.
Sarmīte: «Braucienā sportiskā puse nebija noteicošā. Vairāk gribējās būt kopā citādi nekā ikdienā. Pamatā tā bija atpūta un brauciena izbaudīšana. Aizbraucām līdz Būriņiem, iepriekš izmetot lokus pa pilsētu. Bija gandarījums, ka to varam darīt kopā un ka mums to patīk darīt kopā. Un vienmēr kāds kaut ko dara pirmo reizi. Tas arī ir jauki.»
Otrais gads: laivošana
Nākamajā gadā kolektīvs nolēma doties braucienā ar laivām. Par tā vadītāju kļuva Sarmīte. Viņa stāsta: «Pēc pirmā brauciena konstatējām, ka esam komanda ne tikai darbā, bet arī savdabīga sporta komanda un mums ir vajadzīga forma. Tā tapa dzeltenie krekliņi ar centra logo un arī komandas karogs.
Šoreiz neiztikām arī bez dzīvesbiedru palīdzības. Viens vīrs mūs aizveda līdz upei, otrs – uzņēmās kapteiņa lomu mūsu pašu drošībai un laivu pārcelšanai, bet vairāk stāvēja malā un sevi neakcentēja: jūs jau pašas. Trešais sekoja maršrutam, regulāri zvanot un interesējoties, vai viss ir kārtībā.
Vīru palīdzība visvairāk izpaužas pasākuma gatavošanā: viņi veido kartes, zīmē maršrutu, sagatavo inventāru.
Ingrīda: «Kad pasakām, pa kādu upi mēs braucām, visbiežāk atskan sauciens – vai! Bet cik skaista ir Svēte un būtībā neapgūta! Un jauki kuģojama.»
Trešais gads: pārgājiens
Šogad dāmas izdomājušas, ka ies ar kājām, jo viņām nepatīk atkārtoties.
Ingrīda: «Varētu teikt, ka visi šie pasākumi ir jaunu iespaidu meklēšana. Tas ir raksturīgs arī mūsu ikdienas darbam: grūti atkārtot ko vienādi. Nepārtraukti meklējam jaunas formas un iespējas. Mūsos ir eksperimentētāja gars. Šogad ilgi domājām, ko darīsim, jo grūti atrast kaut ko tādu, kas būtu tepat netālu un kur nevajadzētu lielu tehnisko aprīkojumu.»
Sarmīte: «Pārskatījām visus aktīvās atpūtas veidus un secinājām, ka šogad mums būs kājnieku pārgājiens – tas pats vienkāršākais, bet arī pats smagākais, ar mugursomām un visu kā pieklājas. Mums atkal bija atbildīgie. Tika veidots maršruts, un mēs gājām pēc kartes. Bija interesanti, jo apciemojām kartē iezīmētus objektus, kuros jau tikām gaidīti, kurinājām ugunskuru.»
Attiecību sakārtošana
Ko dod šādi pasākumi?
Sarmīte: «Relaksēšanos pēc saspringta darba cēliena. Mūsu darbā jābūt ļoti atvērtam pret cilvēkiem. Tās attiecības, kuras veidojas darbā, prasa noteiktu slodzi. Neformālā vidē, veidojas pavisam citas attiecības un citas domas. Tas ļauj atslogot to, kas darba laikā sasprindzis. Tad ir vieglāk būt turpmāk atkal kopā.»
Ingrīda: «Tā ir attiecību attīrīšana pirms iešanas atvaļinājumā, lai viss sakārtotos. Lai labā noskaņā aizietu un pēc tam atgrieztos.»
Sarmīte: «Man kā vadītājai ir svarīgi ieraudzīt savus darbiniekus no citas puses. Es viņus ļoti augstu vērtēju. Tādos pārgājienos negaidītās situācijās atklājas tādas jaukas īpašības, kuras es darba rutīnā nemaz neesmu ievērojusi. Braucieni vieno kolektīvu. »
Ingrīda: «Braucienu ar laivām Sarmīte uzņēma videofilmā. Mums pēc tam bija tik daudz prieka to skatīties no malas. Priecājamais, ka arī mūsu ģimenes locekļiem patīk šie pasākumi. Tas iedvesmo.»
Sarmīte: «Esmu saskārusies ar to, ka cilvēki saka: mēs neprotam atpūsties. Uzskatu, ka atpūsties ir jāmācās. Un vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas uzņemas iniciatīvu. Varētu būt, varētu darīt – tikai nav, kas izdara. Mūsu mazajā kolektīvā sen jau esam konstatējušas – kas tad, ja ne mēs pašas!»
MIC kolektīvs ir pilns apņēmības turpināt savu tradīciju arī nākamgad un cer, ka tas izdosies. Viņas noteikti atradīs ko tādu, lai ir citādi, lai neatkārtotos…
MIC kolektīva gadskārtējie pasākumi
katru reizi to uzņemas vadīt kāda cita kolektīva locekle;
tas ir vienas dienas garumā;
parasti notiek sestdienā pirms atvaļinājuma sākuma kā tā ieskaņa;
tajā nepiedalās ģimeņu locekļi, taču viņi aktīvi iesaistās tā plānošanā, gatavošanā un līdzi jušanā;
lai arī iepriekš ir bijuši slikti laika apstākļi (auksts, lietains), pasākuma dienā laiks ir brīnišķīgs;
katru gadu tiek izdomāts kas jauns;
vienmēr noslēgumā tiek kurināts ugunskurs.
