Šodienas Latvijas ceļš uz Eiropas augstāko politisko un militāro sabiedrību ir pietiekami sarežģīts un pretrunu pilns. Viena no problēmām ir karavīru un virsnieku neatbilstošā vai nepietiekamā izglītība.
Šodienas Latvijas ceļš uz Eiropas augstāko politisko un militāro sabiedrību ir pietiekami sarežģīts un pretrunu pilns. Viena no problēmām ir karavīru un virsnieku neatbilstošā vai nepietiekamā izglītība.
Līdzās rietumpuses speciālistu atziņām par vienu vai otru progresa soli Latvijas militāro spēku attīstībā masu informācijas līdzekļos lasām ziņas par karavīru veselības un sanitārās higiēnas problēmām, par traģiskajiem notikumiem dienesta vietās, par pamatizglītības trūkumu ierindas karavīru vidū. Viņus komandē virsnieki, kuru zināmas daļas izglītība (arī šobrīd Aizsardzības ministrijā strādājošo vidū) acīmredzot neatbilst laikmeta prasībām.
Valsts bruņoto spēku vēsturei ir jau vairāk nekā 80 gadu, tāpēc salīdzināšanai un izziņai pagriezīsim laika ratu atpakaļ.
Ceļš uz brīvvalsts armiju sācies jau pirms neatkarības proklamēšanas 1917. gada 5. augustā, kad Rīgā tika nodibināta Latvju kareivju nacionālā savienība (laikraksts «Laika Vēstis», Nr.2). Pulkvedis un publicists Aleksandrs Plesners savā grāmatā «Divdesmitā gadsimta pārvērtības» (izdevniecība «Grāmatu draugs», 1978.g.) raksta par virsniecības atgriešanos Latvijā no plašās Krievijas impērijas nostūriem: «Jauniem, ģimeņu un profesiju nesaistītiem, visu laiku savā tautā bijušiem (skolu gadi svešumā te nebija nekāds atrāvums), tas bija citādi nekā vecākiem un bijušiem profesionāliem karavīriem. Sevišķi ar ģimenēm Krievijas iekšienē. Vajadzēja rūpēties, lai informētu par latviešu pasu jautājumiem, lai varētu, cik iespējams, latviešus nogādāt, kam vien daudzmaz griba un paredzama eksistences iespēja, atpakaļ Latvijā.» Skan it mūsdienīgi, 20. gadsmita 90. gadu sākumā brīvvalstij bruņotos spēkus atjaunojot!
Vēstures dati liecina, ka tomēr veicies visumā sekmīgi. Šobrīd, kad valsts bruņoto spēku virsvadībā bijuši un ir vīri pat bez augstākās kara skolas izglītības, jāatceras, ka armijas pavēlnieks Latvijas atbrīvošanās cīņās un vēlāk citos augsta ranga posteņos esošais ģenerālis Jānis Balodis savulaik bija mācījies tikai Krievijas kara skolā. Arī 30. gadu nogales armijas vadītājs Krišjānis Berķis zināšanas gan papildinājis pašmāju augstākajos virsnieku kursos, taču acīmredzot īstenas augstākās militārās izglītības trūkums bija tas, kāpēc viņš 1939./40.g. tā arī īsti neprata novērtēt ģeopolitisko, kā arī militāri stratēģisko situāciju Eiropā.
Runājot par izglītību, Sarkanās armijas vēstures zinātāji atgādinās, ka maršals K.Žukovs pie uzvarām ticis bez jebkādas kara skolas izglītības. Te gan jābilst – par kādu cenu? Ar Latvijas iedzīvotāju un arī ar latviešu upuriem.
Kā min mūsdienu Krievijas vēsturnieks B.Sokolovs un citi, slavenajā Kurskas kaujā, Sarkanajai armijai gūstot uzvaru, tās zaudējumi salīdzinājumā ar Vācijas spēkiem bija … 7:1!
Latvijā augstāko militāro zinību apliecinājums bija armijas štābu vadītāju Pētera Radziņa un Voldemāra Ozola, kurus savulaik pirms tam uzskatīja par Krievijas armijas jaunākās paaudzes talantīgākajiem ģenerālštāba virsniekiem, izstrādātie kaujas operāciju plāni, kas, kā atzinis vēsturnieks Ā.Šilde, nodrošināja uzvaru pār Bermontu austrumu frontē un pār lieliniekiem Latgalē. Piebilstams, ka militārvēsturnieki ģenerāli Pēteri Radziņu, kādu brīdi arī Latvijas Armijas virspavēlnieku (1927. – 1928.), uzskata par vienu no talantīgākajām un tālredzīgākajām pirmskara brīvvalsts militārpersonām, savukārt ģenerālis Jānis Balodis minēts kā dažādi domājošo «bruņoto spēku vienotājs» un ne vairāk.
Izziņas avoti rāda, ka pirmskara brīvvalsts augstākās militārās izglītības līmenis bijis pietiekami augsts, to veidojuši 33 dažādu bijušo Krievijas militārakadēmiju beigušie, kā arī 23 jaunākās paaudzes pārstāvji, kas skolojušies Rietumeiropas kara akadēmijās. Bet zināmu augstāko izglītību varēja gūt arī Latvijā (no 1924. gada 26. augsusta – Virsnieku akadēmiskie kursi, no 1928. gada – augstākie kursi, no 1935.gada – Augstākā kara skola).
Minēsim dažas personības. Armijas štāba priekšnieks, arī aizsardzības ministra amatā pabijušais ģenerālis Aleksandrs Kalējs mācījies Francijas Ģenerālštāba akadēmijā un pratis vairākas svešvalodas. Arī ģenerālis Mārtiņš Hartmanis beidzis šo akadēmiju, kur mācījies kopā ar tādu franču personību kā Šarls de Golls. Bet 30. gadu nogales armijas štābu vadījis bija Čehoslovākijas Kara akadēmiju beigušais ģenerālis Hugo Rozenšteins – militārvēsturnieku skatījumā talantīgs, laikmetam līdzi ejošs savas nozares speciālists, vairāku militāri teorētisku darbu autors.
(Turpmāk vēl)
