Ģimenē, uzņēmumā, jebkurā saimnieciskā apvienībā, kurai ir savs budžets – vienalga, vai dažos latos vai miljardos mērāms –, ir svarīgi līdzsvarot izdevumus ar ieņēmumiem. Latvijas valsts ir tāds kā ģimenes makromodelis.
Ģimenē, uzņēmumā, jebkurā saimnieciskā apvienībā, kurai ir savs budžets – vienalga, vai dažos latos vai miljardos mērāms –, ir svarīgi līdzsvarot izdevumus ar ieņēmumiem.
Latvijas valsts ir tāds kā ģimenes makromodelis. Gan ne gluži veiksmīgs. Jo tieši materiālā puse šai «ģimenē» ir visvājākā. Jau kopš neatkarības pirmajiem gadiem nemitīgi pārskaitām grašus budžetā, arvien konstatēdami jaunus «caurumus» makā, pa kuriem izslīdējušas visai prāvas summas – lielākoties tās nonākušas dažu «biezo» ar izturīgu brezentu droši oderētajās kabatās, kas labi nomaskētas un aizzieģelētas ar noslēpumainības rāvējslēdžiem un ofšoru banku kodiem. Bet daudzām dienišķajām vajadzībām naudas pietrūkst.
Uz naudas trūkumu valsts budžetā var raudzīties arī no komiskās puses (piemēram, ar dāsni samaksātas reklāmas palīdzību iedzīvotāji tiek aicināti «atbalstīt» valsts institūciju policiju, kas jau tā tiek uzturēta par nodokļu maksātāju naudu). Bet var problēmu aplūkot arī nopietni, un tad jāsastopas ar lēmējvaras nekonsekvenci, novērtējot prioritātes.
Viena no prioritātēm neapšaubāmi ir vides sektors: sekmīga ekonomika iespējama vienīgi pārdomāti organizētā vidē. Taču pēdējā laikā Latvijā strauji rūk valsts finansiālais atbalsts vides sektoram. Lai gan kopumā vides investīciju apjoms Latvijā kopš 1995. gada, kad tika ieguldīti 4,66 miljoni latu, līdz 2000. gadam, kad ieguldīja vairāk nekā 35 miljonus latu, ir palielinājies, salīdzinoši valsts atbalsts šiem projektiem zūd: 2000. gadā no Valsts investīciju programmas vides sektoram tika novirzīti 7,4 miljoni latu, šogad ir paredzēti ap 5 miljoniem latu, bet jau nākamgad līdzekļi tiek plānoti tikai 3,7 miljonu latu apmērā. Tas praksē nozīmē, ka paliks neīstenotas daudzas ieceres vides sakārtošanā, kas nepieciešama ne tikai mums, iedzīvotājiem pašiem, bet arī Eiropas Savienības prasību kontekstā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs šādu valsts attieksmi raksturo kā arvien «slinkāku un negodprātīgāku», īpaši, ja ņem vērā, ka beidzamajos gados dažādu vides projektu īstenošanā jūtami aktīvākas kļuvušas pašvaldības: daudzi vides projekti ir realizēti ar lielo pašvaldību līdzdalību un par Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļiem. Tomēr situācijā, kad samazinās valsts atbalsts, varētu apsīkt arī pašvaldību un ES vēlme uzlabot Latvijas vidi.
Tajā pašā laikā varam justies gandarīti, ka nupat Latvija ir uzņemta ES Vides aizsardzības aģentūrā (pat kaut arī šobrīd vēl esam tikai šīs savienības kandidātvalsts). Tā ir pirmā ES institūcija, par kuras pilntiesīgu locekli Latvija kļuvusi līdz ar Bulgāriju, Maltu, Kipru un Slovēniju, kamēr pārējām septiņām kandidātvalstīm atliek cerēt uz uzņemšanu šajā aģentūrā tikai vēlāk. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijā ir veselīga vide, ka pie mums visas vides problēmas ir atrisinātas: esam tikai samērā sekmīgi sākuši tās risināt, turklāt lielā mērā – ar starptautiskā finansējuma atbalstu.
Lai iesākto novestu līdz galam, kopumā līdz 2015. gadam Latvijā nepieciešams ieguldīt 1,445 miljardus latu – lai izpildītu visas ES prasības vides jomā. Taču, valstij novēršot savu gaišo vaigu no vides sektora, ja nepietiekamā finansējuma dēļ mēģināsim izvirzīt kaut nedaudz zemākus, «savus» (lētākos) standartus, nepieciešamo līdzekļu apjoms varētu sarukt par apmēram 20 procentiem. Ja Latvija izvēlēsies vidi uzlabot atbilstoši kārtējai sākotnēji paredzētā budžeta revīzijai, pēc saviem standartiem, kuri ir zemāki par ES noteiktajiem, tad samazināsies ES finansiālais atbalsts un Latvija varētu zaudēt arī finansiāli.
Tajā pašā laikā ES prasības (kuras tagad dažbrīd tiek dēvētas par «dārgām») nevar dēvēt par pārāk stingrām, jo tās veidotas, balstoties uz apkārtējās vides un cilvēku veselības saglabāšanas kritērijiem, tādēļ ir attaisnojamas, jo rezultātā ieguvēja noteikti būs sabiedrība. Par to liecina, piemēram, ES Vides aizsardzības aģentūras ieskats, ka Latvijā, tāpat kā vairumā Austrumeiropas valstu, līdz šim izdevies saglabāt veselīgāku, dabiskāku vidi, tāpēc ES eksperti iesaka nepārsteigties ekonomisko aktivitāšu izvēršanā, bet vides saglabāšanai pieiet apdomīgi un saudzīgi. Savukārt saudzīgi nebūt nenozīmē – «lēti».
Ja vēlamies uzlabot savu vidi, tad mums ir jābūt gataviem vairākiem investīciju projektiem, kas varētu saņemt ES finansējumu. Bet uz to varam cerēt vienīgi, ja arī paši neskoposimies. Tas ir, ja valsts cauro maku necentīsies aizbāzt ar vides sektoram paredzēto naudu.
