Vladimirs Šepeļevs prot ievērot īpatnējo. Viņš dabu, vidi un cilvēkus skata ar mākslinieka aci.
Vladimirs Šepeļevs prot ievērot īpatnējo. Viņš dabu, vidi un cilvēkus skata ar mākslinieka aci. Pats ar savu talantu nemēdz dižoties, taču paši tuvākie – radi, draugi, darbabiedri, cilvēki baznīcas draudzē – ir šo viņa īpašību ievērojuši, novērtējuši un dažkārt arī citiem par to tālāk stāstījuši.
«Kādreiz jau bija vairāk laika,» saka tagadējais pensionārs, salīdzinot ar tām dienām, kad Šepeļevi vēl dzīvoja pilsētas dzīvoklī un ģimenes galva strādāja atslēdznieka, konstruktora un vienubrīd arī ceha priekšnieka amatā. Kopš tiem laikiem saglabājušies daudzi īpatnēji mežos un laukos atrasti koku stumbru, zaru un sakņu veidojumi, kas vēlāk pārtapuši gan lietojamos priekšmetos (galdiņš, bļoda, kauss, dzērienu bāriņš koka dobumā, cigarešu turētājs u.c.), gan dažādās asociatīvi uztveramās skulptūrās.
Tagad šīs lietas jau var dēvēt par interjera sastāvdaļām, jo ģimenei ir māja Pārlielupē. Saimniekam gan šķiet, ka tā nekad nebūs gatava, jo viss tiek darīts paša rokām, un tāpēc arī vairs neatliekot laika garām iedvesmas pastaigām pa mežiem.
Tomēr kokdarināšana Vladimira kungam joprojām ir sirdī, tāpēc viņš neatsaka, ja baznīcai vai kādam citam, kas darbojas sabiedrības labā, viņa pakalpojumi ir nepieciešami. «Nesen Talsos palīdzēju ērģeles restaurēt. Iekombinējām tās veiksmīgi mazajā telpā, no Rīgas atbraukušais skaņotājs slavēja,» meistars par šo veikumu ir priecīgs.
Savulaik armijā dienēdams, viņš ar saviem zīmējumiem iemantojis priekšniecības ievērību un pat rekomendāciju restauratora studijām Ļeņingradā, taču ilgas pēc mājām bijušas stiprākas par vēlmi apgūt augstās mākslas.
Talsos dzīvodams, Vladimira kungs esot dažus mēnešus kursos pie mākslinieka Sūniņa mācījies. Portretus iemācījies zīmēt, arī pāris gleznas mūžā tapušas. Ļauties radošas domas lidojumam – tas ir Vladimira Šepeļeva vaļasprieks, kas praktisko ikdienu ar tās darbiem un lietām vērš garīguma pilnu un interesantu.
