Jo vairāk runā, jo vairāk klausītājs iestieg valodas purvā, kamēr nav vairs kur likties un gribot negribot jādomā vien runātājam līdzi.
Jo vairāk runā, jo vairāk klausītājs iestieg valodas purvā, kamēr nav vairs kur likties un gribot negribot jādomā vien runātājam līdzi. Publiskā runa, kas bāzēta uz daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārdu «mēs» allaž ir gan kā abstrakcijas, gan arī kā ikdienas sociālpolitiskās vides tieša raksturotāja; tieši šādas runas ir spogulis, kurā sabiedrība redz pati sevi ar savām stiprajām un vājajām pusēm. «Mēs» – raksturo ne tikai kāda cilvēka attiecības ar kopību, bet arī kādas pašdefinētas kopības sakarību ar valsti. Paustā «Mēs» semantika ir kādu indivīdu faktiskās piederības standarts.
«Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti! Mēs esam raženi! Mēs zinām, ko gribam! Ko gribam, to varam! Ko varam, to darām!» tā dziesmusvētku noslēguma koncertā runāja valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Kam šis patosa pilnais vēstījums bija domāts? Vai nu tautas emocionāli nacionālajai apziņai, vai arī tautas valstiskajai apziņai jeb «mēs» kā metafiziska kopība vai «mēs» kā Latvijas valsts pilsoņi. Nepārprotami, ka prezidentes vēstījums bija mērķēts tieši uz šo pirmo – emocionālo – apziņu. Un tā ir patiesi skumjākā atskārsme, ka Latvijas sabiedrībā nemaz nav tādas valstiskās apziņas, tālab V.Vīķe-Freiberga varēja uzrunāt tikai šo mītisko, netveramo un Latvijā acīmredzami politisko pasivitāti izdvesošo nacionālo apziņu.
«Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti,» tā arī runā Latvijā, apstiprinādami, ka nudien esam raženi šajā zemē Latvijā, bet tikai ne valstī. Šādu uzskatu netieši arī parāda ANO «Pārskats par tautas attīstību 2000/2001», kurā, starp citu, ir analizēti sabiedrībā valdošie aizspriedumi par publiskās politikas procesu (procesu, kas vistiešāk skar katru iedzīvotāju). Konstatētie aizspriedumi («politika ir netīra» un tamlīdzīgi), atklāti runājot, ir galvenie šķēršļi, kas liedz iedzīvotājiem būt pilsoniski aktīviem un sacīt, ka mīl arī šo valsti. Diemžēl ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju lepojas ar savu varenumu un skaistumu, ar savu dziedāt un dejot prasmi, turpretī nedižojas ar savu demokrātiju, ar savām demokrātiskajām vērtībām, jo tās ir vājas, jo viņi to veidošanā un stiprināšanā 90. gados izrādījušies pārāk kūtri. Lielākā daļa sabiedrības nevar lepoties ar savu valsti, tālab ka negrib būt daļa no tās. (Pārskats kā pilsoniski aktīvus uzrāda tikai 7% iedzīvotāju.) Līdz ar to, ja nevar priecāties par valsti, vienīgais, ar ko atliek lepoties, ir šī mītiskā, nacionāli romantizētā, apziņa, ko izjūt dziesmusvētkos, 11. un 18. novembrī un varbūt vēl kaut kad.
Ir arī, protams, tādi, kas šo nacionāli romantizēto apziņu vēl vairāk romantizē vai, tas ir, radikalizē. Gardisms pēc «Viedas» izlēcieniem ir pasludināts par šādas radikalizēšanas neoficiālu apzīmējumu. «(..)Mums ir nesatricināmas tiesības pieprasīt iespēju savā tēvzemē runāt latviešu valodā (..) valdošās aprindas un mediji pūlas mūsos ieaudzināt kauna sajūtu par to, ka mēs gribam būt patrioti – nacionālisti,» («Lauku Avīze 04.08.2001.) tā runāja 7. Saeimas deputāts no čekista (!) stūrētās LSDSP Jānis Leja. Populisti kā latviešu, tā krievvalodīgajās aprindās Latvijā pēdējā laikā vispār sevis pašapliecināšanai izgudro šķietamus tiesību pārkāpumus, šķietamus pazemojumus. Taču jebkuram kritiski domājošam cilvēkam jāsaprot, ka tā ir visparastākā manipulēšana ar sabiedrības nacionālo apziņu.
Taču tas nav viss, jo ir vēl viens svarīgs «mēs» standarts Latvijā.
«Šī valsts ir mūsu kopējā lieta,» tā kādreiz jaungadā runāja ekspremjers Andris Šķēle. Šis raksturojums atbilst citai realitātei. Lai gan daļa sabiedrības ar Latviju ir saistīti ar emocionālām saitēm, kuras var definēt kā nacionālo pašapziņu, tomēr vēl lielākai daļai Latvija patiešām ir bijusi un ir kā «lieta», kā biznesa partneris un labs draugs; un vārds «mēs» šeit būtībā ir vislielākā abstrakcija, jo reāli dominē tikai «es». «Valsts ir mūsu kopējā lieta,» tā ir 90. gadu šeptmanīgā politiķa devīze, kurai raksturīgs zemteksts «lieciet mūs mierā, un viss būs kārtībā».
Tātad dominē divas galējas paradigmas Latvijas uztverē: viena ir mītiskā Latvija un otra – Latvija kā uzticams darījuma partneris. Katra no šīm galējībām, kā jau galējība, ir veiksmīgas attīstības šķērslis, jo, ja pirmajā dominē nacionālā pašapziņa bez nojautas un, galvenais, intereses par reāli valstī notiekošo, tad otrā – galējs pragmatiskums un savtīgums, kur uzskats par Latviju kā demokrātisku valsti ir nevajadzīgs ideālisms. Vidusceļš, kas ir trešais (un samērā retais) Latvijas uztveres veids, protams, ir risinājums šīm galējībām, un šis vidusceļš ir aktīvs pilsoniskās sabiedrības tīkls (nevalstiskās organizācijas u.c.), kas sevī apvieno kā nacionālo (metafiziskās kopības), tā valstisko (pilsoniskās kopības) aspektu un ir vienīgais reālais mehānisms, kā iedzīvotāji demokrātiskā valstī var kontrolēt tādus, kam Latvija ir kļuvusi par pārlieku tuvu draugu, kā arī aktivizēt tādus, kam valstī notiekošais nerūp, bet ir tikai apziņa par to, ka «mēs esam skaisti». Svarīgākais jau šeit ir noticēt, ka šāds mehānisms var būt produktīvs.
«Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai,» tā ir rakstīts Satversmē.
