Mana mamma un brālis dzīvo Amerikā, tētis – Latvijā, bet es – tam visam pa vidu, atzīst 16 gadu vecais Artūrs, kas tikko atgriezies no mēnesi ilgās ciemošanās pie mammas viņpus okeāna.
Mana mamma un brālis dzīvo Amerikā, tētis – Latvijā, bet es – tam visam pa vidu, atzīst 16 gadu vecais Artūrs, kas tikko atgriezies no mēnesi ilgās ciemošanās pie mammas viņpus okeāna.
Pirms četriem gadiem Artūra ģimene saņēma tā saucamo zaļo karti, kas ļauj dzīvot, strādāt vai mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs. Izmantodami šo iespēju, viņi visi – mamma, tētis, brālis un arī puisis pats – devās uz «visu iespēju zemi». Artūra mamma, kas Latvijā bija strādājusi par skolotāju, bet pēc tam Amerikas vēstniecībā, svešajā valstī iekārtojās darbā tautas augstskolā. «Tā kā kapitālistiskās Amerikas darba devējiem Padomju Savienībā izdotais diploms nešķita pietiekami labs un vērā ņemams, tētis nevarēja sameklēt darbu savā specialitātē. Mammas veiksme bija īpaši nozīmīga – pat ja viņai piešķirtais darbs arī pēc pārkvalificēšanās nemaz nebija prestižs,» stāsta Artūrs. Kamēr vecāki meklēja darbu un pastāvīgu dzīvesvietu, Artūrs un viņa brālis sāka mācīties skolā.
Pēc uzturēšanās Latvijā uz Ameriku braukt negribēju
«Divus gadus visa ģimene dzīvojām Amerikā. Taču mammas un tēta attiecības (kā tas diemžēl mūsdienās nereti notiek) pasliktinājās, un viņi pašķīrās. Tētis nolēma, ka turpmāk vairs negrib darīt darbu, kas neatbilst viņa kvalifikācijai, tādēļ atgriezās Latvijā un atkal sāka strādāt savā profesijā. Pašlaik jelgavnieki var novērtēt mana tēta veikumu – pēc viņa projekta tapis jaunais veikals «Arka» Brīvības bulvārī un Jelgavas Ledus halle. Nu jau pāris mēnešu mans tētis ir arī Jelgavas galvenais arhitekts. Domāju, tas lieliski parāda, ka viņš ir ļoti labs speciālists.
Kad tētis atbrauca atpakaļ uz Latviju, es kopā ar mammu un brāli paliku Amerikā. Mamma pamazām virzījās augšup pa karjeras kāpnēm (pašlaik pēc četru gadu cītīgas strādāšanas viņa jau ieņem skolas direktora vietnieces amatu). Es viduvējā Amerikas skolā biju jau pabeidzis astoto klasi, kad vasarā atbraucu uz Latviju apciemot tēti. Pēc viesošanās dzimtenē man vairs nemaz negribējās braukt atpakaļ. Un nu jau divus gadus mēs ar tēti dzīvojam Latvijā, bet mamma ar brāli – Amerikā,» stāsta Artūrs.
Kopš šāda lēmuma pieņemšanas viņš vairākkārt bijis ciemos pie mammas un brāļa, kas vēl vismaz gadu uz Latviju atpakaļ nebrauks.
«Es zinu, ka mamma ļoti grib doties atpakaļ, lai ģimene vairs «nemētātos» pa diviem kontinentiem pretējās pasaules malās. Taču pagaidām viņai vēl gads ir jānodzīvo Amerikā, lai viņa un mēs ar brāli saņemtu šīs valsts pilsonību. Par brāli gan neesmu tik drošs. Pašlaik viņš mācās augstskolā un arī strādā. Kā jau Amerikā pieņemts, darba samaksa jauniešiem nav liela, tomēr darba devējs maksā par studijām. Jāatzīst, ka pašlaik brāļa domas par Latviju nav pārāk pozitīvas. Viņu ietekmē stereotipi par to, ka mūsu valsts nav daudz attīstījusies un ka tā joprojām ir trešās pasaules valsts, kur normāla karjera un izaugsme nav iespējama. Es nesaprotu, kā brālim var patikt dzīvot zemē, kur ir tik ļoti nesmukas un nekoptas meitenes,» tā Artūrs.
Skaistu meiteņu nav, toties skopums un liekulība plaukst
Pirms braukšanas uz Ameriku biju skatījies «Pludmales patruļu» un nostiprinājis sevī pārliecību, ka tur patiešām ir skaistas, slaidas meitenes. Bet pēkšņi atklājās, ka tādu meiteņu Amerikā ir ļoti, ļoti maz. To apzinādamās, skaistās ir briesmīgi iedomīgas. Augstprātīgas un nez ko par sevi sadomājušās ir arī tās amerikānietes, kas uz Latvijas meiteņu fona ir neglītas un daudzmaz ciešami izskatās tikai kontekstā ar tuklajām amerikānietēm. Tāpēc laikam jau nav nekāds brīnums, ka amerikāņi ir izrādījuši neviltotu interesi par manu mammu, kas patiešām ir skaista – vēl jo vairāk uz šīs valsts sieviešu fona.
Man ir arī grūti izprast to, kā brālis var dzīvot sabiedrībā, kur visi cilvēki tik ļoti liekuļo. Sākumā jutos patīkami, kad pilnīgi sveši vai mazpazīstami cilvēki uz ielas man nāca klāt un apjautājās par manu pašsajūtu. Taču drīz vien sapratu, ka patiesībā viņus mans garīgais stāvoklis nemaz neinteresē, bet uzmācīgā laipnība ir sava veida liekuļošana.
Pašlaik varu arī droši apgalvot, ka Amerikā vidusmēra cilvēks ir daudz dumjāks par tādu pašu vidusmēra latvieti – jo īpaši valsts dienvidos. Arī tas, ko es tur apguvu septītajā astotajā klasē, Latvijā tiek mācīts gandrīz vai piektajā sestajā klasē. Pēc tam, kad atbraucu uz Latviju un sāku šeit mācīties, man patiešām nebija viegli sekot līdzi klasesbiedriem. Vienīgi angļu valodā veicās ļoti labi – arī pamatskolā angļu valodas nobeiguma eksāmenu es vienīgais klasē nokārtoju ar atzīmi desmit. Amerikāņos man nepatīk tas, ka ārpus valsts notiekošais viņiem šķiet visai mazsvarīgs un neinteresants,» atzīst Artūrs.
Taču Amerikā esot arī viena ļoti būtiska un atbalstāma lieta – neizmērojams patriotisms: «Latviešos patriotisms pamostas, tikai sākoties pasaules hokeja čempionātam, bet amerikāņos tas ir nemitīgi. Man ļoti patika tas, ka skolā katrā klasē bija Amerikas karodziņš un katru dienu pirmajā stundā visi, pieceļoties kājās, uzlika roku uz sirds un noskaitīja patriotisku dzejolīti. Es patiešām priecātos, ja šāda sistēma būtu arī Latvijā. Šeit skolēni, sākoties pirmajai stundai, varētu noskaitīt kaut valsts himnas pirmo pantiņu. Un atzīstu, ka, jo ilgāk es nodzīvoju Amerikā un jo biežāk uz turieni aizbraucu, jo vairāk izjūtu patriotismu pret savu dzimteni, kas patiešām ir manas mājas un kur es jūtos vislabāk. Latvijā ir arī mani draugi un mana meitene Elīna. Mēs kopā esam jau gadu, un ceru, ka šajā ziemā pie mammas uz Ameriku mēs varēsim aizbraukt kopā,» atzīstas Artūrs.
Man ir ļoti labi ar tēti, bet ilgojos arī pēc mammas
Vērtējot savu ģimeni pašlaik, puisis stāsta, ka ir ļoti grūti dzīvot tā, ka mamma ir vienā pasaules malā, tētis otrā, un abi grib pēc iespējas vairāk būt kopā ar dēlu: «Zinu, ka mamma pēc manis ļoti ilgojas, un arī man viņas pietrūkst. Tomēr pašlaik esmu apmierināts ar savu izvēli – dzīvot pie tēta. Mammai es vienmēr būšu bērns, kas jāved aiz rociņas un jāapčubina, toties tētis man kļuvis par labāko draugu un padomdevēju. Es ar viņu varu aprunāties kā vīrs ar vīru par dažādām likstām. Tētis ļauj man justies pieaugušam un patstāvīgam, pašlaik tieši tas man ir vajadzīgs. Nenoliedzu, arī es ilgojos pēc tā, lai mēs visi atkal dzīvotu kopā, ja arī ne kā īsta ģimene, jo vecāki tomēr vairs nedzīvo kopā, tad vismaz tā, lai viens pie otra paciemoties varam biežāk nekā divreiz gadā.»
Amerikāņu trūkumi:
ļoti izteikta liekuļošana;
mežonīgs skopums (nereti par nepieļaujamu izšķērdību amerikāņi uzskata arī kino biļetes vai kafijas izmaksāšanu dāmai, kas viņus interesē);
viņi sevi vispār nekopj. Diez vai ir vēl kāda nācija, kas jūtas labi, staigājot nošļurkušās drēbēs, kas ir tik ļoti aptaukojusies un tomēr jūtas labi;
amerikāņi ir pārliecināti, ka Amerika ir pasaules naba un ārpus viņu valsts nekas prātīgs un vērā ņemams nenotiek;
amerikāņi ir pārāk pārliecināti, ka tieši viņi ir tie gudrākie un zinošākie.
Amerikā patīk:
daudznacionālā kultūra;
ļoti garšīgi ēdieni (Artūram personīgi ļoti patīkot japāņu un meksikāņu virtuve);
ļoti skaista, varena un vietām pirmatnīga daba (braucienā ar laivām pa mežonīgu upi šovasar Artūram pat likās, ka no kāda krūma pēkšņi varētu parādīties arī indiāņi);
laba mūzika (tas attiecināms uz Artūra iecienītajiem stiliem – hip-hop, cross- over) un ir ļoti plašas iespējas apmeklēt dažādu grupu koncertus;
plašās iespējas ģērbties atbilstoši savam stilam, jo preču klāsts ir ļoti apskaužams, tiesa gan, šī izprieca ir arī dārga.
