Avenes esot ēduši jau senajā Grieķijā un Romā. Iespējams, ka labo garšas īpašību dēļ un, zinot ogas ārstnieciskās īpašības, cilvēki sāka šo krūmu kultivēt.
Avenes esot ēduši jau senajā Grieķijā un Romā. Iespējams, ka labo garšas īpašību dēļ
un, zinot ogas ārstnieciskās īpašības, cilvēki sāka šo krūmu kultivēt. Taču dārzos augošās dzeltenās un sārtās ogas nav tik aromātiskas un garšīgas kā savvaļā sastopamās.
Ogas ir saldas, jo tajās ir glikoze, fruktoze un saharoze. 100 g aveņu satur apmēram 84 g ūdens, 2,1 g organisko skābju (citronskābe, ābolskābe, askorbīnskābe u.c.), 1,3 g olbaltumvielu, 24,8 g ogļhidrātu, 4,7 g balastvielu, 25 mg C vitamīna, kā arī citus vitamīnus un dažādas minerālvielas (piemēram, 170 mg kālija, 40 mg kalcija, 44 mg fosfora). Avenēs vairāk nekā citās ogās (izņemot ķiršus un ērkšķogas) ir dzelzs – 1,6 mg.
Pateicoties aveņu lieliskajām garšas īpašībām, tās plaši izmanto pārtikā (saldie ēdieni, ievārījums, sula, sīrups, ogas var sasaldēt, žāvēt un konservēt).
Jau sen avenes izmanto tautas medicīnā, piemēram, kuņģa un zarnu, nervu un ginekoloģisku slimību ārstēšanai. Ikviens zina, ka saaukstēšanās gadījumā par sliktu nenāk karsta aveņu tēja. Tajā var savārīt gan žāvētas ogas (2 ēdamkarotes žāvētu ogu uz 1 glāzi verdoša ūdens), gan izžāvētus aveņu zariņus ar visām ogām, gan citu ārstniecības augu tējai (piemēram, pelašķu vai liepziedu) pielikt aveņu ievārījumu.
Avenes palīdz nostiprināt asinsrites sistēmu, samazina asinsspiedienu un pazemina holesterīna līmeni asinīs, tāpēc svaigu ogu lietošana pārtikā var uzlabot veselības stāvokli.
Svaigas avenes lieto arī kā vērtīgu vitamīnu avotu.
