«Valsts – tie esam mēs» – savulaik acīmredzot visai ekspluatētā saukļa autors prātā nav palicis, pat ne konteksts, kādā tas lietots.
«Valsts – tie esam mēs» – savulaik acīmredzot visai ekspluatētā saukļa autors prātā nav palicis, pat ne konteksts, kādā tas lietots. Tomēr vārdi galvā savirknējušies uz palikšanu, laikam taču kāds tos ir centies «iedēstīt» cilvēku apziņā. Kā ideālu. Diemžēl no tā attālināmies arvien vairāk: pārņem izjūta, ka valsts mūs cenšas nokratīt no saviem pleciem. Viens no «nokratīšanas» pilnīgi akceptētiem nosaukumiem, piemēram, ir privatizācija – sākot no kuģniecības un beidzot ar bērnudārzu (pēdējais gan jau sen ir pašvaldības ziņā, bet arī tai tā nasta par smagu).
Tomēr nešķiet, ka neatkarīgie saimniekotāji iedvesmā sauktu: «Valsts – tie esam mēs!» Piemēram, Latvijas Dzelzceļš, kas demonstratīvi slēdz līniju pēc līnijas. Pirms pāris gadiem pa tām esmu pārvietojusies pati. Nu negadījās tā, ka vagoni būtu tukši! Varēja apsēsties, bet izrādās, ka tas nav bijis rentabli. Transporta pakalpojumu sniedzējiem drošāk, ja «cits citam uz galvas», ko padomjlaikos reiz izbaudīju ceļā uz Maskavu. Apgūlusies uz apakšējās lāviņas, naktī atmodos, ar trim pēcpusēm piespiesta pie vagona sienas. Ko darīt – «visiem jau jābrauc». Ir pamatotas aizdomas, ka tamlīdzīgas lietas varēja pieciest, turot prātā «valsts – tie esam mēs».
Labi, teiks, ja tu gribi, ņem atpakaļ to vilcienu ar visiem pauniniekiem. Bet es gribu tikai vilcienu! Taču pasažieri kļuvuši pilnīgi nerentabli. Un valsts nevar palīdzēt.
Katram jātiek galā pašam, piemēram, slimnīcās ar tūkstošiem latu parādu – mediķiem (!), kas «nemāk» saimniekot… Par perfektu (pozitīvu?) piemēru var noderēt daudzinātais Lavents, kas reiz pats finansēja apsardzes smalkās tehnoloģijas pie savām namdurvīm. Viņam vieglāk tikt galā arī ar visām veselības problēmām, kas var skart ikvienu no valsts iedzīvotājiem. Ja nepieciešama operācija, «parastā» cilvēka ģimenei jāstāv ar izstieptu roku, valstij viens cilvēks… nu, nezinu, cik daudz nozīmē, nav jau kara laiks. Nupat ārstiem, kas slimniekiem izrakstījuši receptes, pārsniedzot valsts kompensējamiem medikamentiem atvēlēto budžetu, sola atvilkt no nopelnītās naudiņas. Pat nedaudzas sarežģītās operācijas, ko, starp citu, var veikt Latvijas ārsti, var palikt neizdarītas, jo šo tūkstošu pietrūkst.
Finansiāli neizdevīgi pie mums ir ne vien pensionāri, bet arī studenti, pasažieri, medmāsas, skolēni, bērnudārznieki, slimnieki, zemnieki, pilnvarnieki… Nu gan aizrāvos…
