Latvijas labējā «čomiskuma» politika 7. Saeimas laikā kopumā ir likusi vilties, un tas, ka kaut kāda reakcija uz šādu situācijas attīstību bija gaidāma, ir tikai likumsakarīgi.
Latvijas labējā «čomiskuma» politika 7. Saeimas laikā kopumā ir likusi vilties, un tas, ka kaut kāda reakcija uz šādu situācijas attīstību bija gaidāma, ir tikai likumsakarīgi. Latvijas Bankas prezidenta un Eiropā pazīstamā baņķiera Eināra Repšes «nevilšus» paustie uzskati par Latvijas politikas katastrofāli korumpēto stāvokli ir traktējami kā šīs likumsakarīgās reakcijas izpausme, pie tam izskatās, ka 8. Saeimas vēlēšanās uz politiskās skatuves būs redzams kvalitatīvi atšķirīgs politiskais spēks ar E.Repši priekšgalā.
«Tās gļēvulība un korumpētība sasniedz katastrofālus apmērus,» viedi teic baņķieris, raksturodams Latvijas valsts pārvaldi. Šis kategoriskais un absolutizētais apgalvojums nenozīmē, ka Repše kā valsts amatpersona būtu sasniedzis atklāsmi, kaisīdams sev un citiem pelnus uz galvas. Valsts naudas turētājam Repšem šādi apgalvojot, tiek sperts stratēģisks solis – norobežošanās no visām cūcībām, kas pēdējos gados galvenokārt valsts pārvaldes politiskajā līmenī Latvijā notikušas. Un kā tad vēl labāk norobežoties, kā vien publiski kārajiem reportieriem paužot sabiedrībai tīkamu, bet kopumā nožēlojamu valsts varas vērtējumu. Repše secina un, šķiet, pamatoti, ka viņš ir tīrs un ar «čomismu» vieglā vai ne tik vieglā formā nav slimojis. Lai gan centrālās bankas «šefs», visticamāk, sevi uz politiskās skatuves varētu atrādīt nākamgad, jau tagad var spriest par šā eventuālā politiķa, kuram pat tiek piemērots nākamā premjera amats, plusiem un mīnusiem.
Viens no svarīgākajiem Repšes pozitīvajiem aspektiem ir viņa līdzšinējā prasme norobežoties no publiskiem konfliktiem un attiecību kārtošanas, ko viņam, saprotams, garantēja pateicīgais ieņemamais baņķiera amats. Šāda distancēšanās no Latvijas labējās politikas bīdītāju iniciatīvām, reti kad par tām, sevišķi, kas ir ārpus viņa paša tiešās kompetences, izsakot kritisku vērtējumu, E.Repšem ir nodrošinājusi ne tikai stabilu un augstu sabiedriskās uzticības pakāpi, bet arī ļāvusi palikt kā nevainīgam puisēnam uz samaitātās politiskās elites fona.
Cits pozitīvs aspekts ir Repšes kā politiska malā stāvētāja pieredze, kas ļauj cerēt, ka publiskajā politikā, ja kļūtu par premjeru, viņš iegūtu krietni kvalitatīvākus vaibstus, līdz ar to mazinot arī sistemātiskā «čomisma» tendenci nopietnos valsts pasūtījumos un amatu sadalē. Iespējams, arī tad parādītos pirmās lielāku korumpantu paraugprāvas un tiktu mazināta «nejauši kabatā iebāztu piecpadsmit tūkstošu latu» prakse, kā daždien tas mēdz notikt. Katrā ziņā Repšes nosliece par labu rietumnieciskajam liberālismam būtu ne tikai kā zāles pret bezkaunības pilnajām rotaļām, ko ikdienā atsevišķi politiķi spēlē, bet nodrošinātu arī labējās politikas nepārtrauktību.
Savukārt, no otras puses, šāds liberālisms nebūt nepamierinātu tā saucamās sociālās riska grupas, jo jāšaubās, vai konsekventais Repše, kas jau tagad kritizē valdības pirmsvēlēšanu budžeta (2002.g.) deficīta paaugstināšanu līdz 2,8% no IKP, varētu īpaši vairāk izgrozīties, lai izpatiktu medmāsām, skolotājiem un pensionāriem. Šajā ziņā aktuāls var būt arī jautājums, vai Repše kā premjers spētu sabrāļoties vienā koalīcijā ar kreisākas idejas aizstāvošu politisko spēku?
Šodienas kontekstā diezgan svārstīgs ir arī jautājums par Repšes ieņemamo amatu. Proti, ja viņš par deviņdesmit procentiem ir pārliecināts, ka startēs nākamajās Saeimas vēlēšanās, vai nepastāv iespēja, ka Repše līdzīgi kā nupat notikušajā preses konferencē, kurā viņš pauda savas kontemplatīvās pārdomas par Latvijas politiku, tieši vai netieši varētu izmantot savu statusu, lai propagandētu sev tīkamas nākotnes idejas? Jā, vismaz publiski baņķieris ir atstājis demokrāta un laba administratora iespaidu, taču tas nebūt netraucētu viņam nemanāmi spēlēt uz sabiedrisko domu, ko viņš jau tā, kamēr nav īpaši pieļāvis iespēju iet politikā, ir darījis.
Latvijas politika nav netīra, lai kā arī to vēlētos cilvēki, kam nerūp, kas notiek ar un ap viņiem, politika nav netīra, netīri ir tikai atsevišķi tās veidotāji. 7. Saeimas darbības laikā hipotēze «mēs mīlam šo valsti» un cienām tās iedzīvotājus, nav spējusi pierādīt savu patiesumu, respektīvi, konkrēti politikas veidotāji jeb konkrēti politiķi (nedz labējie, nedz jo vairāk kreisie) to nav spējuši pierādīt. Ja E.Repše izlems startēt nākamajās Saeimas vēlēšanās un panākumu rezultātā, kļūstot par premjeru, dekonstruēs līdzšinējās politiskās elites vērtības, tad viņam būs dota iespēja pierādīt, ka šī hipotēze ikdienā tomēr var būt patiesa. Taču vispirms jāpagaida, jo pasīvajam un gana skeptiskajam vidusmēra Latvijas vēlētājam ir jānotic, ka Latvijā vispār ir vēl kāds, kas uz šo pierādīšanu būtu spējīgs.
