Lielumlielais vairums Latvijas politiķu acīmredzami nevar lepoties ar pārbagātu iztēli. Par to aizvien vairāk sāk liecināt kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvums.
Lielumlielais vairums Latvijas politiķu acīmredzami nevar lepoties ar pārbagātu iztēli. Par to aizvien vairāk sāk liecināt kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvums. Valstī, kur politikai pietuvinātie cilvēki pazīst cits citu gandrīz līdz nelabumam, līdzekļu arsenāls vēlētāju piesaistīšanai ir praktiski izsmelts. Atliek tikai labi aizmirsts vecais, ko, cītīgi nomaskējot, varēs iebarot daļai vēlētāju kā kaut ko jaunu. Izskatās, ka nākamā gada parlamenta vēlēšanās politiskie spēki grasās apelēt pie mūsu valsts vēstures, atsevišķus tās mītus visai atklāti izmantojot savu ļoti pragmatisko mērķu sasniegšanai.
Vēsture, tas, no vienas puses, ir labi, tikai nelaime tā, ka diemžēl nedzīvojam pagātnē, bet gan tagadnē, un, domājams, dzīvosim arī nākotnē. Tas, ka politiķi vairās no nākotnes vīziju producēšanas, vedina uz domām, ka viņiem, iespējams, šādu vīziju nemaz nav. Citiem vārdiem sakot, politiķiem nav skaidra mūsu valsts rītdiena un viņi arī īpaši nesaspringst, par to domājot. Vienīgais, kas viņiem rūp, – iekļūt nākamajā Saeimā savu (nevis valsts) ekonomisko interešu īstenošanai. Jebkuriem līdzekļiem.
Tā Latvijas Zemnieku savienība (LZS) acīmredzami par savu jājamzirdziņu ir izvēlējusies pieminekļa būvēšanu Kārlim Ulmanim, ar vāji maskētu patētiku jau kuro reizi mēģinot reanimēt mītu par tautas vienotību. Šķiet, vienīgā reālā vienotība, uz kuru patiesībā cer LZS, ir vienots vēlētāju atbalsts nākamajās Saeimas vēlēšanās. Saeimas, kurā LZS pašlaik nav pārstāvēta, un, nepārvarot 5% barjeru vēl vienu reizi, LZS var rasties ļoti nopietnas eksistences problēmas.
Faktiski, šādi sākot priekšvēlēšanu kampaņu, LZS diemžēl parāda savu attieksmi pret vēlētāju, kuram partijas politiskās un ekonomiskās darbības vietā kā nacionāls balagāns tiek piedāvāta K.Ulmaņa pieminekļa būvēšanas akcija, vācot tautas ziedojumus. Jāpiebilst, ka, atskaitot atsevišķus LZS runasvīru izteikumus presē, «zemsavieši» nav īpaši pacentušies iedziļināties neviennozīmīgajos vēstures aspektos, kas skar K.Ulmani. Jā, šķiet, daudzi piekritīs LZS pārstāvja Paula Putniņa teiktajam žurnāla «Rīgas Laiks» augusta numurā lasāmajā diskusijā, ka pēdējais brīvvalsts prezidents daudz ieguldījis latviešu tautas konsolidācijā, kā arī materiālajā un garīgajā mobilizācijā. Pretēja viedokļa aizstāvji savukārt uzskata, ka šādi tiks uzcelts piemineklis autoritārismam, demokrātijas iznīcināšanai un slavināta nepretošanās okupācijai, ko vismaz daļa Latvijas sabiedrības uzskata par kļūdu.
Nevar neminēt arī to labvēlīgo augsni, kādu valsts nesakārtotība ir radījusi līdzīgu ideju paudējiem. Proti, pēdējie notikumi ar un ap «sociķu» stūrēto Rīgas Domi sāk liecināt par to, ka mūsu valsts galvaspilsētā drīz varēs jebkurā vietā stutēt augšā pieminekli jebkam. Nav jūtama galvaspilsētas domnieku konceptuāla pieeja šā jautājuma risināšanai un arī vēstures izvērtēšanai. Par to liecina gan jaunizceptais Melngalvju nams blakus Okupācijas muzejam, gan arī topošais jaunais rātsnams. Bezgaumība sāk kļūt par Rīgas vizītkarti.
Un tad uzrodas cilvēki, kas piedāvā celt (vai atjaunot) pieminekli te Eiropas loga cirtējam Pēterim I, te varonīgajam Barklajam de Tolli, un nu kārta pienākusi arī K.Ulmanim. Starp citu, LZS neskumst vientulībā ar savu ieceri par K.Ulmaņa pieminekļa būvēšanas nepieciešamību. Kā ziņo aģentūra LETA, arī Ventspils mērs Aivars Lembergs ziedojis 500 latu eksprezidenta pieminekļa izveidošanai. Šķiet, A.Lembergam būtu izdevīga vēl vienas paklausīgas partijas ienākšana nākamajā Saeimā.
Vai LZS pārstāvniecība parlamentā būs tikpat izdevīga Latvijas attīstībai, par to vēl stipri jāšaubās. Katrā ziņā «zemsaviešiem» būtu pēdējais laiks saprast, ka vēlētājs ir mainījies un galvenais, kas viņu interesēs nākamā gada rudenī, būs reāls un kvalitatīvs partiju piedāvājums tautsaimniecības attīstībai. Un viss.
