Šogad Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības fakultātē studiju gaitas sāks 97 klātienes un 151 neklātienes students.
Šogad Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības fakultātē studiju gaitas
sāks 97 klātienes un 151 neklātienes students. Par ko tas varētu liecināt valstī, kur lauku cilvēks tikai eksistējot, nevis dzīvojot un attīstoties?
Cerība mirst pēdējā – tas ir viens no izskaidrojumiem kuplajam lauksaimniecību studēt gribošajam pulkam, ticība, ka Latvijas laukiem būs nākotne.
Darbs, darbs un vēlreiz darbs
Ilze Dvincka dzīvo Balvos. Uz Jelgavas Latvijas Lauksaimniecības universitāti mācīties viņa atnāca vecmāmiņas vadīta – vecmāmiņa arī savulaik studējusi šajā augstskolā un tāpat kā mazmeita mīl zemi. Turklāt vilinoša Ilzei šķita izslavēti interesantā studentu dzīve. Vai tā ir, jaunā studente nevarēja pateikt, jo mācību gads vēl nav sācies. Taču kopīgi veikto darbu laikā jaunie kursa biedri likušies draudzīgi.
Pēc piecu gadu studēšanas topošā lauksaimniecības speciāliste ir iecerējusi strādāt Balvos, kur pašreiz vērojams dziļš lauksaimniecības pagrimums. Ilze tic, ka viss mainīsies: «Ar darbu var daudz ko paveikt. Ja visi strādās, lauksaimniecība zels un plauks.»
Lauku cilvēks vienmēr ir paēdis
Ievas Dzenes tālais ceļš no Aizkraukles rajona uz Jelgavu vedis viena iemesla dēļ – iespēja iegūt augstāko izglītību Lauksaimniecības universitātē. Lai gan Ieva atzīst, ka lauksaimniecība valstī ir atstāta novārtā, taču, viņasprāt, kvalitatīvā lauku produkcija piesaistīs ārzemju investorus: nekas nevar aizstāt īstu latviešu maizi un medu, tas viņiem ir jārāda. Bet, ja nekas nemainīsies, Ieva no zemes neatteiksies tik un tā, jo laukos viņa jūtas droši: «Varbūt man nebūs skaidras naudas, bet paēdusi būšu vienmēr.»
Mācoties lauksaimniecību, Ieva nav iecerējusi visu mūžu sēdēt, tā teikt, govij pie astes, iegūtās zināšanas varēšot likt lietā arī citur. Ieva ir lauku meitene, tādēļ pie darba pieradusi jau kopš bērnības. «Es labāk pastrādāju fizisku darbu nekā nodarbojos ar kaut ko sarežģītu un gudru,» atzīst jaunā studente.
Tēva mājām – gudrs saimnieks
Māris Mednis nāk no Saldus rajona. Lauksaimnieka takas viņš sācis mīt nelielajā tēva saimniecībā, kas palēnām sāk plesties plašumā. Tādēļ, lai varētu veiksmīgi turpināt iesākto, ir nepieciešama laba izglītība. Pašreizējais zemnieku stāvoklis Mārim šķiet kritisks: «Ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Zemnieks raujas melnās miesās, taču bez valdības atbalsta viņš neko daudz nevar izdarīt.»
Kvalitātes zīme – ekoloģiski produkti
Jāņa Vilka dzimtās mājas atrodas Talsos, kur tēvs un brālis nodarbojas ar augļkopību un attīsta kokaudzētavu. Lauksaimniecības universitātē Jānis iestājies, tiecoties pēc augstākās izglītības un profesionālām zināšanām lauksaimniecībā, vairāk – augļkopībā. Nākotni puisis cieši saistījis ar lauku dzīvi, un, lai arī cik grūti būtu, viņš ir cerību un optimistisku domu pilns: «Valsts ekonomika lēnām attīstās, un pienāks kārta arī lauksaimniecībai.»
Bijis ārvalstīs un novērtējis turienes lauku produkciju, Jānis pārliecinājies, ka Latvijā audzētie dārzeņi ir vieni no ekoloģiski tīrākajiem Eiropā, un šī kvalitātes zīme pie produktiem neļaus lauksaimniecībai iznīkt.
Tuvāk sirdslietai – dārzam
Diānas Jeromānes lauksaimniecības pamats ir jau iegūtais dārznieces diploms. Tagad viņa dārzkopību nolēmusi studēt padziļināti, tādēļ mērots tālais ceļš uz Jelgavu no Balvu rajona. Dārzkopība ir Diānas sirdslieta, to pamatīgi izzinājusi, viņa cer doties praksē uz ārzemēm.
Jaunā studente ir apguvusi arī floristikas pamatus, lai mācētu ne tikai ziedus pareizi izaudzēt, bet arī skaisti pasniegt. Diāna uzskata, ka lielākā lauksaimniecības problēma ir dārzeņu, graudu, cukura un citu produktu lielais eksports: «Mūsu pašu zemnieki var saražot pietiekami produkcijas, turklāt daudz kvalitatīvāku nekā ievestā.»
Mērķis – augstākā izglītība
Sanita Ķuze ir jelgavniece. Tāpat kā daudzi jaunieši, Lauksaimniecības universitātē viņa studē tikai tādēļ, lai iegūtu augstāko izglītību, bet izvēlētais dārzkopja arods varbūt nākotnē noderēšot.
