Trešajā Latvijas mednieku festivālā «Minhauzens 2001», kas nedēļas nogalē norisinājās Tukuma rajona Jaunpils pagastā, savu māku rādīja arī Līvbērzes komanda.
Trešajā Latvijas mednieku festivālā «Minhauzens 2001», kas nedēļas nogalē norisinājās Tukuma rajona Jaunpils pagastā, savu māku rādīja arī Līvbērzes komanda. Uzvarēja gan Rīgas rajona Mednieku un makšķernieku biedrības vienība.
Festivāla devīze bija «Minhauzena idejas dzīvo vienmēr!». Lai to pilnā mērā attaisnotu, latviešu mednieki savās disciplīnās centās neatpalikt no slavenā barona, par paraugu ņemot viņa neticamos piedzīvojumus: «Tas notika Polijā, mežā, kad jau dzisa dienas gaisma un bija izbeidzies šaujamais pulveris. Ceļā uz mājām man uzbruka baismīgs lācis izplestu rīkli, sagatavojies mani uzreiz aprīt.
Veltīgi steigā pārmeklēju visas kabatas, gribēdams atrast pulveri vai svinu. Neatradu nekā cita kā vien divus bises krama gabalus, ko parasti mēdzu visādam gadījumam ņemt līdzi. Vienu, no visa spēka atvēzējies, iemetu tieši pašā nezvēra atplestajā rīklē. Tas šim lāgā vis nepatika, un, pagriezies pa kreisi riņķī apkārt, viņš dzīrās lobt prom. Es nu varēju ar otru krama gabalu laist pa pakaļvārtiem.
Viss norisinājās lieliski un brīnumaini vienkārši. Krams ne vien ielingoja iekšā, bet sasitās kopā ar otru tā, ka izšķīlās uguns un ar varenu blīkšķi saspridzināja lāci. Kaut arī es šoreiz tiku cauri ar veselu ādu, tomēr otrreiz vairs nevēlētos šādu manevru atkārtot – ielaisties darīšanās ar lāci bez jebkādiem cita veida aizsardzības līdzekļiem.»
Tāpat arī mūsu mednieki sev bija grūtus pārbaudījumus paredzējuši un pildīja tos, neatpaliekot ne tikai no Minhauzena, bet arī no televīzijā skatāmā šova «Takeši pils» dalībniekiem, kurus parasti arī nebaida ne ūdens, ne dubļi. Vienā no disciplīnām katras komandas vīriem bija jāvelk virvēs iesiets baļķis (krietna medījuma smagumā) pāri upītei, augšā diezgan stāvā krastā, apkārt kokiem, atkal lejā un vēlreiz pāri upei. Jau pēc pirmo trīs komandu startiem upes mālainie krasti bija padarīti dubļaini un slideni; lai tajos tiktu augšā, turklāt velkot smago «medījumu», vajadzēja krietni pacīnīties. Ne reizi vien kāds komandas vīrs drīzāk turējās pie prāvā baļķa, nevis to vilka. Lai atrakciju padarītu interesantāku un dubļu vannas vēl pamatīgākas, uznāca arī lietus, un vairāk nekā pusei komandu uzdevums bija kļuvis ja ne neizpildāms, tad ļoti lēni un grūti pieveicams gan.
Tikpat slapjš, bet nedaudz vieglāks uzdevums medniekiem bija kuģošana ar plostu pāri ūdens kanālam. Otrā krastā ar nelielu bļodiņu bija jāsmeļ ūdens. Tā kā tas bija jāveic pēc iespējas ātrāk, ne vienam vien aizmirsās bļodu atstāt otrā krastā, un tad tā tika mesta atpakaļ teju vai no kanāla vidus. Labi, ka kanālā ūdens nebija tik dziļš, lai būtu jāizmanto Minhauzena slavenā izglābšanās – sevi aiz matiem izvelkot ārā.
Kopumā Latvijas medniekiem bija jāsacenšas 14 disciplīnās, tostarp šaušanā ar vītņstobra ieročiem pa skrejošu zaķi un šķīvjiem, makšķerēšanā, zolītes spēlē, pīļu «izcelšanā», bēgšanā no mežakuiļa un citās.
