Atvaļinājums cilvēkiem ir kā gara brīvdiena pēc gadu ilga darba cēliena. Lai sakārtotu domas, atpūstos, uzkrātu spēkus un idejas.
Atvaļinājums cilvēkiem ir kā gara brīvdiena pēc gadu ilga darba cēliena. Lai sakārtotu domas, atpūstos, uzkrātu spēkus un idejas. Daudzi šo laiku cenšas izmantot kustībai – gan fiziskai noslodzei pārgājienos un ekskursijās, gan jaunu iespaidu akumulēšanai. Vasaras tradicionāli ir «lielās tautas staigāšanas» laiks, kad visnoslogotākie ir starptautiskā tūrisma maršruti, kad ir pašas dārgākās biļetes, kad tūrisma industrijai ir pats raženākais pļaujas laiks. Tāds tas varētu būt arī vietējam tūrismam.
Neviena vieta uz Zemes nav apdalīta: citur ir pazemes dārgumi vai, piemēram, unikāls klimats, savukārt pie mums neaptverama vērtība ir samērā neskartā daba: mēdz sacīt, ka Latvijā vienreizēji skaistas ir pat tās vietas, kur Dieviņš nospļāvies. Tikai mums vēl joprojām pietrūkst gribas, prāta, uzņēmības un prasmes tajā saskatīt arī reālas vērtības. Pārāk reti un nedroši piedāvājam citu apskatei to, kas mums ir.
Latvijas bagātības tiešām ir unikālas. Mums ir ļoti daudz senu pilskalnu, piļu, muižu, parku, vēsturisku vietu un gleznainu dabas objektu. Mums ir Gaiziņš un Sabiles Vīna kalns, Sigulda, Latgales ezeri un Tērvetes Dabas parks, lieliskas ainavas praktiski visu upju un upīšu krastos, unikāls liedags un dabas rezervāti. Ne tikai mūsu pašu valsts iedzīvotāji, bet arī ārzemnieki labprāt to visu vēlētos redzēt, izbaudīt – par to, protams, maksājot.
Taču ikviens tūrists sava ceļojuma laikā grib redzēt ne tikai kaut ko no ikdienas atšķirīgu, bet arī – sakārtotu. 21. gadsimtā tūristiem svarīgi ne tikai pamielot acis, bet darīt to ar komfortu. Kaut minimālu, taču garantētu. Lai būtu kur pārnakšņot. Lai varētu pēc iespējas tuvu piebraukt. Lai, galu galā, būtu pieejama elementāra tualete.
Pēc vairāku gadu depresijas beidzot Latvijā dažviet mostas tradicionālie tūrisma centri. Siguldā un Turaidā, piemēram, pat darbdienās netrūkst ceļotāju grupu, kas runā krievu, vācu, angļu, somu, franču un, dabiski, arī latviešu valodā. Viņi min dabas takas, jūsmo par Dainu kalna skulptūrām, skaita stāvo kāpņu nebeidzamos pakāpienus un pulkiem apstāj ēdinātavas un daudzās suvenīru tirgotavas. Atstādami tajās skanošu naudiņu. Dodami iztiku vietējiem iedzīvotājiem. Nodrošinot līdzekļus tūrisma servisa tālākai attīstībai. Turklāt suvenīru bodītēs tiek piedāvāti līdzvērtīgi kvalitatīvi piemiņas priekšmeti gan daudzu latu, gan tikai dažu santīmu vērtībā: pat vispieticīgākais apmeklētājs var atmiņai iegādāties kaut nieku, neizjūtot morālu un materiālu diskrimināciju un diskomfortu. Lūk, kaut vai pašrocīgi alvā izkaļot piemiņas zīmi – tas maksā tikai 20 santīmu, taču suvenīra vērtība katram ir unikāla.
Labi, siguldiešiem ir senas tradīcijas, kuras viņi pratuši saglabāt un pilnveidot. Bet, piemēram, Sabilei – Kurzemes Šveices pērlei? Gadu desmitiem tā bijusi tikai sīka mazpilsētiņa Abavas senlejā, kuru pienācīgi novērtēt pratuši vien daži dabas skaistuma apjūsmotāji. Taču ar to vien par maz, lai varētu runāt par tūrismu kā ienākumu avotu. Tādēļ tiek no jauna iekopts Vīna kalns – Ginesa rekordu grāmatā par vistālāk ziemeļos iekopto vīnogulāju nodēvētā vieta. No citiem Latvijas novadiem atbraukušie var apbrīnot, cik jauki aug vīnogas, kāds skaists skats paveras uz lejā snaudošo pilsētiņu. Taču ārzemnieks, pieklājības pēc varbūt pajūsmojis par ainavu, pieprasīs, lai dod nobaudīt arī vietējo vīnu! Bet – nav. Vismaz pagaidām. Tāpēc Sabiles novada Domes paspārnē radītais Tūrisma informācijas centrs nospraudis pavisam reālu mērķi: tuvā nākotnē tūristiem piedāvāt tieši to, ko viņi vēlas, – iespēju nobaudīt Sabiles vīnu. Bet pagaidām tur tūrisma ideja kā dzīvotspējīga biznesa iespēja tiek ieaudzināta sabiedriski pašā aktīvākajā iedzīvotāju daļā – jauniešos: vidusskolas vecāko klašu audzēkņi tiek apmācīti un vasaras mēnešos strādā par gidiem.
Savukārt Tērvetē, kur vēl pirms gadiem pieciem bija redzami vien brikšņi un vandalisma pēdas, tagad veidojas mūsdienīgs Zemgales tūrisma centrs. Tērvetes attīstībās fonda aktīvisti ciešā sadarbībā ar Dabas parka saimniekiem – akciju sabiedrību «Latvijas valsts meži» – ne tikai sakopuši un labiekārtojuši parka teritoriju, bet, iesaistoties starptautiskos projektos, pratuši piesaistīt investīcijas, piemēram, informācijas centra izveidei un «zaļo» gidu sagatavošanai. A.Brigaderes Sprīdīšos tagad var rast pajumti pāris omulīgās viesu istabās, ieturēt maltīti kafejnīcā, nedēļu nogalēs novakarēs ar dažādiem pasākumiem aicina vasaras estrāde, drosmīgākus tūristus vilina skatu tornis. Taču vēl nav sabiedriskās tualetes, lai gan sezonas laikā Tērveti apmeklē ap 50 000 cilvēku… Bet gan jau drīz būšot.
Gan Sabilē, gan Siguldā, Tērvetē un arī daudzās citās vietās, kas tradicionāli izveidojušās par tūristu iecienītiem centriem, arvien vairāk sarosās vietējie iedzīvotāji: tiek piedāvātas jaunas viesu mītnes, telšu vietas, maltītes iespējas. Tiesa, pagaidām vēl joprojām gausi: lauciniekiem trūkst naudas. Bet varbūt tomēr vairāk trūkst iniciatīvas, uzņēmības? Ikvienam elementāri sakārtojot savu pagalmu, īpašumu, arī vide kopumā kļūs pievilcīgāka. Laikam taču jābūt lielākai sapratnei, atbalstam no pašvaldībām: tūrisms gan nav panaceja, tomēr reāls un perspektīvs ienākumu avots laukos. To veiksmīgāk un efektīvāk attīstīt, protams, varētu ar pārdomātu valsts atbalstu, taču uz to vien cerēt ir naivi. Arī pašvaldību rīcībā ir pietiekami daudz iespēju, lai, piemēram, panāktu pagasta elementāru sakoptību. Lai kaut ar mazumiņu, nelielu pretimnākšanu atbalstītu iedzīvotājus, kas spēj ģenerēt interesantas idejas tūrisma attīstībai.
Tūristiem jau nevajag daudz: skaistu ainavu acīm, veselīgu maltīti, ērtu guļas vietu, normālas labierīcības un – laipnību. Diemžēl vairumā gadījumu varam piedāvāt tikai pirmo komponentu; arī otro vēl samērā pietiekamā apjomā un kvalitātē; ar trešo ir bēdīgāk (eiropieši pieprasa «eirostandartus»), ar ceturto – pavisam trūcīgi, ar piekto… Piektā vietā lielākoties kurnam: ko tie tūristi īsti grib? Kāda joda pēc nebrauc, nemaksā?!
