Pēdējā laikā diemžēl arvien biežāk iznāk dzirdēt, ka mums, latviešiem, esot pārāk maz pašcieņas pret sevi kā tautu, kā arī maz lepnuma par savu valsti.
Pēdējā laikā diemžēl arvien biežāk iznāk dzirdēt, ka mums, latviešiem, esot pārāk maz pašcieņas pret sevi kā tautu, kā arī maz lepnuma par savu valsti.
Par to domājot, atceros savus iespaidus kādā starptautiskā, sociālajai politikai veltītā konferencē nelielā Rietumeiropas valstī. Gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā tā ir par Latviju daudz mazāka, bet ekonomiskās un sociālās attīstības ziņā savukārt daudz, daudz augstāku līmeni sasniegusī Luksemburga.
Gluži vai ar baltu skaudību klausījos šīs valstiņas ļaužu iekšēja lepnuma caurstrāvoto stāstījumu par savu lielisko zemi un čaklo, ar kultūras mantojumu bagāto tautu. Bija jāsecina, ka Luksemburgas iedzīvotāju izteikti patriotiskās un savā izpausmē dziļi dvēseliskās izjūtas ir ļoti, ļoti palīdzējušas viņiem gan gadsimtu gaitā saglabāt savu valstisko patstāvību, gan arī sasniegt vienu no augstākajiem saimnieciskās dzīves un tautas labklājības līmeņiem pasaulē.
Vai tiešām mēs, latvieši, būtu mazāk čakli nekā luksemburgieši? Vai tiešām mēs mazāk mīlētu savu valsti Latviju?
Kāds no šo rindu lasītājiem man tūlīt iebildīs, norādot uz mūsu valsts ievērojami zemāko saimnieciskās un sociālās attīstības līmeni salīdzinājumā ar Luksemburgu… Jā, jau jā. Taču tieši tāpēc mums šodien ir sevišķi nepieciešama pašcieņa, lepnums par savu tautu, par saviem līdzcilvēkiem, par savu valsti. Tas taču ir latos, eiro vai dolāros neizmērojams attīstību stimulējošs garīgs bezmaksas resurss, kura pietiekamība vai deficīts atkarīgs tikai no mums pašiem!
Atgriezīsimies pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vēsturē. Atcerēsimies tos Latvijas dziesmu svētkus, kuru norisē nebija iekļauts ne leģendārais diriģents Haralds Mednis, ne arī Jāzepa Vītola patriotiskā dziesma «Gaismas pils». Un tad tiešām notika padomju gados šķietami neiespējamais… Desmitiem tūkstošu dziedātāju un klausītāju vienbalsīgi skandētie vārdi «Gaismas pili»! Medni! «Gaismas pili»! Medni!… piespieda varas pārstāvjus piekāpties un atļaut šo dziesmu nodziedāt, ja nemaldos, pat atkārtoti. Šis arī bija garīgās nacionālās kopības pacēluma brīdis, kas, tāpat kā radošo savienību kopīgais plēnums, tautas manifestācijas Mežaparkā un Daugavmalā un Tautas frontes nodibināšana, tajos trauksmainajos gados tik bieži kopīgi skandējot «Vienoti Latvijai», cauri trešajai atmodai palīdzēja atgūt Latvijas neatkarību.
Ticu, ka Latvijas atdzimšanai tik ļoti vajadzīgā savas tautas, savas valsts kopības apziņa par spīti visam ir tomēr mūsu sirdīs vēl saglabājusies. To spilgti apliecināja iekšējais lepnums un pacilātība, ar kādu mēs, Rīgas astoņsimtgadei veltītajos dziesmu svētkos, visu paaudžu dziedātājas un dziedātāji, klausītājiem arvien dedzīgāk piebalsojot, ar sirdsdegsmi atkārtojām mūsu Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atklāšanas uzrunā teiktos iedvesmojošos vārdus par mūsu tautas stiprumu un diženumu, par mūsu gribēšanu un varēšanu ikvienam neatlaidīgi domāt un darboties mūsu tautas, mūsu mīļās un vienīgās Latvijas izaugsmei.
Vairāk cienīsim savu tautu un mūsu Latviju! Tad arī citi cienīs mūs.
Jānis Porietis, profesors, vīru kora «Tēvzeme» seniors, daudzu dziesmu svētku dalībnieks
