Šā gada vasara pārsteidz mūs ar lielām lietavām un karstumu, ko saista ar globālo sasilšanu.
Šā gada vasara pārsteidz mūs ar lielām lietavām un karstumu, ko saista ar globālo sasilšanu. Plūdi visvairāk skāra Zemgales zemkopjus, kuru lielai daļai valsts politikas dēļ, iespējams, ražošanu vairs neizdosies atjaunot.
Vēsturē zināmas līdzīgas un, iespējams, vēl smagākas dabas katastrofas, tomēr valsts politika Latvijas zemes kopējiem ļāva izdzīvot un atjaunot saimniecības.
Zemnieki saņēma garantijas
1928. gada vasara bija vēl lietaināka un postošāka, bet Latvijas valsts palīdzēja izdzīvot zemniekiem, kas audzēja toreiz vēl mūsu zemē jauno cukurbiešu kultūru.
Šogad novembrī apritēs 75 gadi, kopš Jelgavā darbu sāka pirmā Latvijas cukurfabrika. Pēc pirmās pārstrādes sezonas grūtībām valsts uzņēmās atbildību par fabrikas un Latvijai jaunās cukurbiešu kultūras saglabāšanu. Zemniekiem paredzēja samaksāt par jau nodotajām cukurbietēm, garantēja jaunās ražas iepirkšanu un izdevīgus aizdevumus sējai, augu mēslošanai un apkopšanai.
1928. gadā zemnieku saimniecību, kas nodarbojās ar cukurbiešu audzēšanu, skaits palielinājās līdz 1531 (1927. gadā – 1193), bet sējumu kopējā platība bija 978,55 ha (1927. gadā – 629,9 ha). Iespējams, ka cukurbiešu sējplatības būtu vēl lielākas, ja sējas laikā nebūtu lietains un auksts laiks, kas daudzus zemniekus atturēja no jaunās kultūras ieviešanas. Zemniekiem bija garantēts ne tikai cukurbiešu iepirkums, bet arī avansi sēklu iegādei 504 653 latu apmērā, minerālmēsliem – 62 266 lati, naudā kopā ar atlikumu no iepriekšējā gada – 101 116 lati, mašīnu iegādei – 14 378 lati, ko bija paredzēts samaksāt pēc ražas nodošanas cukurfabrikai.
Aukstajam maijam sekoja lietains un vēss jūnijs, kad diennakts vidējā temperatūra Jelgavas apkārtnē sasniedza tikai +11,20°C, bet, galvenais, lielās lietavas applūdināja cukurbiešu laukus. K.Skalbe, apmeklējot Jelgavas apkārtni, rakstīja, ka lauku vietā pleties vismaz 30 kilometru plats ezers.
Kad ūdens atkāpies, no zemes līduši ārā pelēki, nīkulīgi asni. Tomēr atšķirībā no vairuma kultūraugu cukurbietes parādīja savu pozitīvo īpašību – pēc tam, kad noskrēja ūdens, tās auga, tiesa, raža un tās kvalitāte krasi pasliktinājās. Sliktākās ražas bija gaidāmas Zemgales līdzenumā ap Lielupi, bet uz rietumiem no līnijas Bēne – Tukums varēja cerēt uz ievērojami labākām ražām.
«..no saknēm pil ūdens»
Pirms ražas novākšanas, apskatot Jelgavas apkārtnes cukurbiešu sējumus, inspicētāji novērojuši, ka cukurfabrikas agronoms J.Andreiko izaris 2 ha no saviem sējumiem, sējumos bietes – retas, nelielas, žuburainas, izraujot no saknēm pil ūdens, ražu var gaidīt ap 6 tonnām no hektāra; agronoma A.Frišmaņa laukos pie Lielupes Ānes muižā ūdens tikko nokrities pēc pēdējiem plūdiem, bet kopējā situācija labāka, jo raža gaidāma ap 12 – 13 t/ha, tas ir, ap 50 procentu no parastās ražas šajā saimniecībā; ģenerāļa J.Baloža saimniecībā Līvbērzes Baložos bietes vāji augušas, lieli laukumi iznīkuši no ārkārtīgā slapjuma, raža gaidāma ap 20 procentu no parastās; daļā no agronoma O.Gailīša apsaimniekotajiem laukiem Bēnes kultūras centra saimniecībā bija pēc ārējām pazīmēm labas bietes, bet saknes – sīkas un žuburainas, gaidāma apmēram puse no parastās ražas. Kad noslēdzās cukurbiešu piegāde fabrikai, izrādījās, ka Latvijas zemnieki pārstrādei nodeva tikai 4878 tonnas (iepriekšējā gadā 10 466 tonnas).
Protams, ārkārtīgi zemā raža ietekmēja Jelgavas Cukurfabrikas finansiālo stāvokli un ražošanu. Uzņēmumam bietes piegādāja arī Lietuvas zemnieki, kur tai laikā sāka ieviest cukurbiešu kultūru, bet vēl nebija savu fabriku. Galvenais atbalsts ražošanai bija jēlcukura pārstrāde, kam tālredzīgi bija paredzētas fabrikas iekārtas. Lielākās raizes sagādāja uzņēmuma piešķirtie avansi, kurus paredzēja dzēst no pieņemtās biešu ražas. Fabrikas vadība sadarbojās ar zemniekiem, lai no valdības saņemtu kompensācijas un garantijas par privātuzņēmumu izsniegtiem kredītiem. Palīdzēja situācija, ka valstī strādāja vienota sabiedriskā organizācija – Latvijas Cukurbiešu audzētāju savienība. Savienības valdē aktīvi darbojās Cukurfabrikas galvenais agronoms Jānis Jostiņš, kas uzturēja kontaktus ar uzņēmuma direktoru Jāni Laži. J.Laže uzskatīja, ka izsniegto avansu piespiedu iekasēšana nav pieļaujama, jo tā izputinātu cukurbiešu audzētāju saimniecības un līdz ar to ievērojami bremzētu nacionālās cukurrūpniecības attīstību. Fabrikas brīvie līdzekļi arī nebija pietiekami, lai zemniekus kreditētu un avansu termiņu pagarinātu līdz nākamā gada ražai, tāpēc šo problēmu varēja risināt tikai ar valsts budžeta līdzekļiem.
Arī cukurbiešu audzētāji ar savas organizācijas starpniecību centās ietekmēt valdību, lai kompensētu vai pagarinātu avansu atmaksas termiņu. 16. septembrī Cukurbiešu audzētāju biedrību savienības pilnsapulce pieņēma rezolūciju ar prasībām valdībai plūdos cietušo saimniecībām – pagarināt avansu samaksas termiņu bez procentiem līdz 1929. gada rudenim, tajā skaitā par mākslīgajiem mēsliem un sēklām, bet saimniecībām, kuras cietušas īpaši smagus zaudējumus un ir tuvu izputēšanai, atlaist parādus par saņemtajiem minerālmēsliem un sēklām.
Atbildība bija abpusēja
Valdība uzskatīja, ka nevar pakļaut iznīcībai tik lielu skaitu zemnieku, un, sākot ar 1928. gada oktobri, vairākkārt piešķīra līdzekļus plūdos cietušo atbalstam. Kopumā no valsts budžeta plūdos cietušiem lauksaimniekiem izmaksāja 9 miljonus latu. Lielākais atbalsts bija paredzēts cukurbiešu audzētājiem, kas bija izaruši savus sējumus vai kuru raža no hektāra bija mazāka nekā 9 tonnas. Galvenokārt tas izpaudās izsniegto minerālmēslu un sēklu avansu daļējā kompensācijā un samaksas termiņu pagarināšanā, tomēr liela atbildības daļa tika atstāta uz zemnieku pleciem, jo svarīgi bija ievērot arī valdības reālās iespējas un Cukurfabrikas intereses. Lai parāda nomaksas termiņu pagarinātu līdz 1929. gada ražas nodošanai, zemniekiem 1929. gada pavasarī uz katriem 300 latiem parāda bija jāiesēj vismaz viens hektārs cukurbiešu, turklāt valsts atlaida līgumos paredzētos procentus par avansu nesavlaicīgu atmaksu. Tas bija labs stimuls cukurrūpniecības tālākai attīstībai, kas bija viens no galvenajiem valdības mērķiem.
Mūsdienās daudz kas mainījies, bet svarīgi ir principi, kādi darbojās pirmās Latvijas Republikas gados. Valsts intereses bija pakārtotas iedzīvotāju interesēm, ko mūsdienās sauc par sociālo tirgus ekonomiku. Latvijas valdībai bija svarīgi saglabāt sociālu mieru, ko garantēja materiāli nodrošināti iedzīvotāji. Ne vienmēr atbalsts lauksaimniecībai bija izdevīgs valsts budžetam, taču visām valdībām svarīgāka bija zemniecības saglabāšana.
Jāatzīmē arī pašu zemnieku sociālā aktivitāte, viņi aktīvi aizstāvēja savas intereses lauksaimnieku nevalstiskajās organizācijās. Šā gada nelaimē parādījās zemnieku organizāciju inertums un varbūt pat nevēlēšanās risināt cietušo amata brāļu problēmas.
