Mūsdienās ar pieminekļu uzstādīšanu vienmēr gājis grūti. Jo izsvērtāk – ar konkursiem, nolikumiem, prēmijām, aptaujām – to grib paveikt, jo vairāk sarežģījumu.
Mūsdienās ar pieminekļu uzstādīšanu vienmēr gājis grūti. Jo izsvērtāk – ar konkursiem, nolikumiem, prēmijām, aptaujām – to grib paveikt, jo vairāk sarežģījumu. Viedokļu krustugunīs piemineklis dzimst reizē ar savu noliedzēju un atbalstītāju pulku. Tomēr šādā reizē īstenojama ne vien mākslinieciskā iecere. Darbā jājūt tautas idejiskais atbalsts un vienprātība, ka tas patiesi nepieciešams.
Vienprātība bija par piemiņas zīmi izsūtītajiem. Taču par māksliniecisko ieceri un vietu, kur to uzstādīt, domas dalījās. Tas arī saprotams: tik samezglota un sūra izjūtu gamma pārskatāmā pagātnē, iespējams, ir vēl tikai par Otro pasaules karu. Šķiet, tikai Atmodas laikā celtam piemineklim milzīgajā emocionālajā pacēlumā tiktu «piedots viss». Mākslinieciskās kategorijas paliktu tēlniecības speciālistu diskusiju objekts. Jo tam klāt būtu gandarījuma aura. Tagad piemineklis ir, taču, šķiet, ka tie, kas to tik ilgi gaidīja, jūtas mazliet vīlušies.
Tagad dienaskārtībā – piemineklis Kārlim Ulmanim. Konkursam piedāvāti piecpadsmit meti, kuru autori pagaidām paliek anonīmi, lai vērtētāji neietekmētos «no slaveniem vārdiem». Laikam jau tā ietekmēšanās notiek. Rodas neizpratne: gandrīz visi tēli jau kaut kur redzēti – uz pjedestāla, mētelī, ar cepuri rokās. Nedaudz atšķiras ieceres ar Ulmani pie milzīga maizes klaipa, ar vārpu vainagu fonā vai rudzu laukā.
Konkursa nolikumā noteikts, ka piemineklī «ar tēlnieciskiem vai arhitektoniskiem līdzekļiem atspoguļojama šīs izcilās personības nozīme Latvijas valstiskās neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā». Ieceru apskatā vieta būtu mazai ironijai par to, kā mēģināta rādīt šī nozīme neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā: īpaši liela iztēle māksliniekiem nav bijusi. Bet tam ir savs pamats – postamentu «citāti» visi jau izmantoti padomju laikā. Šķiet, ka sprukās tēlniekus iedzinis arī uzdevums tēlam saglabāt portretisku līdzību. Pārāk daudz iespēju te patiesi nav…
Piederu pie tiem, kas ir pārliecināti: K.Ulmanim piemineklis ir viņa darbs. Arī mana 1938. gadā celtā skola, kas plašuma, pamatīguma un… mūsdienīguma ziņā ar tagadējām mērojas mierīgi.
Vēl «Lauku Avīzē» (viena no konkursa rīkotājiem) izlasīju ziņu (19.06.2001.), ka K.Ulmanim jau piemineklis ir. Tas atrodas Lubānas – Dzelzavas šosejas 11. kilometrā netālu no Liedeskroga. Pieminekļa liktenis – parastais. To atjaunoja «Helsinki-86», no jauna tas iesvētīts 1989. gadā.
