Rīgas astoņsimtgades svinību pavēnī gandrīz neievērots palicis vēl viens, mūsu valstij daudz svarīgāks, datums.
Rīgas astoņsimtgades svinību pavēnī gandrīz neievērots palicis vēl viens, mūsu valstij daudz svarīgāks, datums. Proti, 1991. gada 19. augustā sākās bēdīgi slavenais pučs. Tam izgāžoties, divas dienas vēlāk – 21. augustā – Latvija pasludināja pilnīgu valsts neatkarību. Viena otra puča organizatora vairs nav starp dzīvajiem, citi jau paspējuši izciest sodu, daudzi jaunie neatkarīgās Latvijas pilsoņi dramatiskos 1991. gada augusta notikumus nemaz nav piedzīvojuši. Šodien, atskatoties desmit gadu tālā pagātnē, tālaika Baltijas valstu neatkarības aizstāvji atzīst, ka puča izgāšanās baltiešiem deva iespēju pilnīgi atdalīties no Padomju Savienības daudz ātrāk. Un tagad ir vairāk nekā pietiekami iemeslu, lai šis liktenīgais augusts netiktu aizmirsts.
Sāksim ar to, ka par vienu no neatkarības desmitgades «ieguvumiem» var uzskatīt bijušā VDK darbinieka Jura Bojāra stūrētās un citu bijušo VDK darbinieku (tagad uzņēmēju un naftas tirgotāju) sponsorētās LSDSP popularitāti. Šīs partijas Saeimas deputāts Imants Burvis visai retoriski vaicā: vai tad mēdz būt bijušie VDK darbinieki? Šaubu izgaisināšanai, iespējams, derēs cita LSDSP līdera un bijušā PSRS robežsardzes virsnieka Jāņa Ādamsona paziņojums, ka sociāldemokrāti noteikti apvienošoties ar Jāņa Jurkāna vadīto Tautas saskaņas partiju. Pilnai ainai vēl atliek pieskaitīt tikai Rīgas mēra Gundara Bojāra aktīvo atbalstu Maskavas mēra padomniekam Aleksandram Pereliginam, kuram, kā zināms, tika atteikta vīza iebraukšanai Latvijā. Aģentūrai BNS G.Bojārs sacījis:«Mani neinteresē drošības jautājumi, es nemēģināju tajos iedziļināties un, ja nepieciešams, turpināšu sadarbību ar viņu [Pereliginu].»
No vienas puses, kas tur slikts, ka Rīgas mērs vēlas draudzēties ar sava Maskavas kolēģa padomnieku, ja vien tā nebūtu zināma spēlēšanās ar Latvijai ne visai draudzīgā kaimiņa ietekmi mūsu valsts dzīvē. Par zināmu nedraudzīgumu un vēlēšanos provocēt Latviju liecina A.Pereligina iekļaušana delegācijas sastāvā, zinot, ka iebraukšana Latvijā viņam ir liegta. Un augsne šādām provokācijām ir vairāk nekā labvēlīga, jo, raugi, Rīgas un pirms kāda neilga laika arī Jūrmalas vadība Maskavas virzienā skatījās vaļā mutēm. Lielākā Baltijas osta Ventspils ir pilnībā atkarīga no Krievijas, un vēl nav zināms, kā šī kaitīgā atkarība beigsies, kad Krievija uzbūvēs savu Baltijas cauruļvadu sistēmu. Tas ir vēl viens iemesls neaizmirst 1991. gada augusta puču. Sajūsmā par tik grūti iegūto neatkarību ne uz mirkli nedrīkst aizvērt acis, jo cīņa turpinās. Ne ar tankiem vai omoniešiem, bet ar ekonomiskās (un līdz ar to arī politiskās) ietekmes palielināšanas mēģinājumiem. Un diemžēl nevar teikt, ka šie mēģinājumi ir pilnīgi bez sekmēm. Par to liecina kaut vai politisko analītiķu izteiktās prognozes, ka nākamā gada Saeimas vēlēšanās vislielāko balsu skaita pieaugumu var piedzīvot apvienība «PCTVL», par kuras īstenajiem mērķiem attiecībā uz Latvijas valsti nevienam šaubu nav.
Vēl viens iemesls atcerēties augusta puču ir arī tas, ka pēc neatkarības desmitgades Latvijā joprojām ir ne mazums cilvēku, kas domā, ka PSRS sastāvā bija vieglāk un labāk dzīvot nekā tagad. Labākais ieteikums šādi domājušajiem ir paraudzīties uz PSRS mantinieci NVS vai, pareizāk sakot, uz to, kas no tās palicis. Un nav pamata cerībām, ka korupcijas, kara un nabadzības šķeltā Krievija tuvākajā laikā strauji uzņems kursu uz Rietumu demokrātijas vērtībām.
Šķiet, par Latvijas galveno uzdevumu potenciālo provokāciju un draudu novēršanā var uzskatīt sabiedrības integrāciju un pilsoniskas apziņas celšanu. Politiskās un ekonomiskās saites ar Eiropas Savienības un NATO bloka valstīm Latvijas neatkarību tikai stiprinās. Tāpat kā ekonomiskās atkarības no NVS valstīm samazināšana. Latvija kārtējo reizi ir nonākusi krustcelēs, kad ir jāizvēlas – pa kuru ceļu iet. Vai tiešām neatkarības cīnītāji savas dzīvības atdeva par to, lai valsts sāktu ceļu atpakaļ?
