Tiem, kas savā laikā negribēja stāties kolhozos, tika paskaidrots – mēs jūs piespiedīsim dzīvot labāk!
Tiem, kas savā laikā negribēja stāties kolhozos, tika paskaidrots – mēs jūs piespiedīsim dzīvot labāk! Kā veidojās šo cilvēku liktenis, ja viņi to negribēja saprast, visiem ir zināms.
Šodien ar mani, 76 gadus vecu 2. grupas invalīdi, notiek kaut kas līdzīgs. Kā labdarība man ir uzspiesti maksājumi par caurulēs cirkulējošu un nelietotu karsto ūdeni, kā arī par man nevajadzīgo dvieļu žāvētāju. Tas viss nāk klāt pie maksājumiem par apkuri, kas ir viena no dārgākajām Latvijā.
Man nav saprotams arī apstāklis, ka medicīnas pakalpojumi, kaut gan valsts ekonomiskais stāvoklis uzlabojas, netiek uzlaboti.
Šodien es vairs nevaru brīvi iegādāties medikamentus, kas man noteikti, izrakstoties no slimnīcas. Katrreiz, kad šīs zāles gribu nopirkt, vajadzīga jauna recepte. Katrreiz, kad savā nevarībā esmu spiesta izstāvēt rindu pie ārsta, esmu neizpratnē, kam šis jauninājums vajadzīgs. Nesaprotu, kādēļ šie jauninājumi nāk tieši no Labklājības ministrijas, kuras uzdevums nu gan ir medicīnas apkopi nepasliktināt, ja tā nespēj neko uzlabot.