Lai gan pagaidām tā arī nav izdevies noskaidrot, kādēļ Rīgu mēdz dēvēt par mazo Parīzi, tomēr aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu valsts galvaspilsēta tiešām līdzinājās hemingvejiskai Parīzei ar tās mūžīgajiem svētkiem.
Lai gan pagaidām tā arī nav izdevies noskaidrot, kādēļ Rīgu mēdz dēvēt par mazo Parīzi, tomēr aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu valsts galvaspilsēta tiešām līdzinājās hemingvejiskai Parīzei ar tās mūžīgajiem svētkiem. Rīgai gan tie uz mūžību nepretendēja – pietika tikai ar trim dienām līksmības, kurās esot piedalījušies ap pusotra miljona Latvijas iedzīvotāju un viesu. Pašlaik tiek daudz diskutēts par to, kā svētki tika organizēti, kā jutās to dalībnieki, kādas kļūdas vai nepilnības būtu jānovērš turpmāk šādu pasākumu rīkošanā. Apmierinātie, protams, var sacīt, ka svētku izjūta katrā gadījumā ir atkarīga no paša cilvēka, tomēr astoņsimtgades svinību kulminācijas dienā – sestdien – svētku dalībniekiem iznāca saskarties ar vairākām svinību rīkotāju, kā arī kārtības un drošības sargātāju nepārdomātām aktivitātēm.
Varbūt jāsāk ar to, ka svētku laikā nebija jūtama kaut kāda vienota konceptuāla pieeja kārtības nodrošināšanai. Tas laikam ir tāds Rīgas Domes vadības stiliņš. Pirms vairākām dienām Doma laukumā notikušajā Krievijas popmūzikas zvaigžņu koncertā bija ļauta ieeja neierobežotam interesentu skaitam, bet valstiski nozīmīgajās Rīgas astoņsimtgades svinībās Rīgas Domei (RD) bija pretējs viedoklis, kārtējo reizi nonākot galējībās. Proti, aizbildinoties ar pārāk lielo cilvēku skaitu Vecrīgā, sestdien īsi pēc plkst.20 gājējiem tika liegta ieeja šajā pilsētas daļā un 11. novembra krastmalā, lai arī, kā novēroja «Ziņas», pārvietoties pa Vecrīgu varēja samērā mierīgi. Tāpat ziņoja arī aģentūra BNS, kas, aptaujājot Vecrīgas posteņu apsargus, noskaidrojusi, ka to darbība ir savstarpēji nekoordinēta. Daļa posteņu, piemēram, lūdza cilvēkus virzīties uz 13. janvāra ielu. Savukārt 13. janvāra ielā pie dzelzceļa tilta posteņos dežurējošie cilvēkus nelaida ne iekšā, ne ārā no Vecrīgas, nespējot paskaidrot, kur iespējams no šīs pilsētas daļas izkļūt.
Bija vēl kāds kuriozs. Pēc baumām par cilvēku nelaišanu Vecrīgā nu jau mazliet satrauktos svētku dalībniekus pāršalca jauna vēsts – Vecrīgas iedzīvotājus šajā pilsētas daļā līdz skaņas un gaismas uzveduma «Sapnis par Rīgu» beigām ielaidīs tikai pēc dokumentu uzrādīšanas. Tā sacījuši kāda posteņa apsargi. Nav zināms, kā šo nonsensu izskaidros RD, šķiet, te savs vārds būtu sakāms arī cilvēktiesību aizstāvjiem. Tad jau iznāk tā: ja Vecrīgas iedzīvotājs nenēsā līdzi kādu personu apliecinošu dokumentu, tad viņš nemaz netiek laists mājās. Pilnai ainai der atgādināt, ka šie nelaidēji dzīvo arī uz Vecrīgas iedzīvotāju nodokļos nomaksātās naudas rēķina. Svētku organizatori aizbildinājās, ka policija pieņēmusi lēmumu slēgt Vecrīgu, vizuāli novērtējot cilvēku skaitu šajā pilsētas daļā. Šķiet, policijai pirms šā lēmuma pieņemšanas nebūtu nācis par ļaunu iztēlē novērtēt ko citu – šāda lēmuma atbilstību veselajam saprātam.
Lai iepriekšminētais neizklausītos pēc kārtējās gaušanās, jāatzīmē, ka par svinību kulmināciju viennozīmīgi var uzskatīt salūtu, kura vērošanai klātienē bija sapulcējies visprāvākais svētku dalībnieku pulks. Kā gadījās dzirdēt no cilvēku sarunām, daudzu attālāko Latvijas lauku rajonu iedzīvotāji Rīgā dažādu iemeslu (bet galvenokārt naudas trūkuma) dēļ nebija bijuši ļoti ilgu laiku, viens otrs – pat no janvāra barikāžu laikiem, un, šķiet, šos cilvēkus, kas pa dienu bija devušies izvērtēt Rīgas mainīgo seju, pie režģotajām barjerām sagaidīja sāpīga vilšanās. Starp citu, bez konkursa iegādāto barjeru daudzums arī parādīja RD patieso attieksmi pret svētku dalībniekiem.
Ar šādām barjerām mēdz nožogoties pret teroristiem, nevis pret kulturāliem svētku dalībniekiem. Ja varam uzskatīt, ka svētki izdevušies, tad tikai to dalībnieku kultūras un tolerances dēļ. Tikai pateicoties šim faktoram svētkos, cilvēki gandrīz pilnībā izvairījās no traumām un miesas bojājumiem. Diemžēl tiesībsargājošās institūcijas neuzticējās sabiedrībai, nedaudz aptumšojot tās daļai svētku priekus. Turpmāk, rīkojot līdzīgus pasākumus, ir jāizvēlas – iet civilizētu ceļu vai arī «iespaidot» sabiedrību ar barjerām, kuras droši vien vispirms jānojauc tiesībsargu apziņā.
