Kad karstā vasara mazpamazām pagriezusies uz rudens pusi, atviegloti uzelpo gan lauku ļaudis, gan lielais pulks to jauno cilvēku, kam tik tikko aiz muguras trauksmainais skolas beigšanas, jaunu izglītības iestāžu izvēles un iestājeksāmenu laiks.
Kad karstā vasara mazpamazām pagriezusies uz rudens pusi, atviegloti uzelpo gan lauku ļaudis, gan lielais pulks to jauno cilvēku, kam tik tikko aiz muguras trauksmainais skolas beigšanas, jaunu izglītības iestāžu izvēles un iestājeksāmenu laiks.
Pie tiem, kam šis pārbaudījumu periods bijis veiksmīgs, pieder Guntis Vancāns – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 1. kursa students. Taču īstais stāsts šoreiz par to laiku, ko Guntis sauc par atspēriena punktu – tas aizvadīts Zaļenieku arodvidusskolā, apgūstot automehāniķa specialitāti. Tāpēc tālāk lai viņš stāsta pats.
«Protams, esmu priecīgs, ka man laimējies iekļūt augstskolas studenta kārtā. Līdz ar to manā dzīvē daudz kas mainījies – nu ikdiena tiks pavadīta Rīgā, apkārt jauns kolektīvs… Tāpēc laikam šad tad pieķeru sevi, atminoties aizvadītos četrus gadus Zaļeniekos. Tas bija foršs un interesants laiks, un ne brīdi neesmu nožēlojis, ka pēc 9. klases izvēlējos mācīties par automehāniķi. Sākumā jau var likties – četri gadi, tas ir ilgs laiks, taču tie aizskrēja nemanot. Pirmām kārtām jau laikam tāpēc, ka atšķirībā no parastas vidusskolas te kopā sanāk savējie – puiši, kam interesē tehnika, praktiskas lietas. Otrkārt, tāpēc, ka neatliek laika slaistīties, jo šajos četros gados jāpaspēj apgūt gan izvēlēto profesiju, gan iegūt vispārējo vidējo izglītību. Līdz ar to mācību gads nav garlaicīgs, mācības skolā mijas ar praksi gan mūsu tehnikas valstībā, gan pie paša sameklēta darba devēja, kur, ja paveicas, var šo to arī nopelnīt. Tāpat par šīs specialitātes apguvei pavadītā laika lielajiem plusiem uzskatu iespēju bez maksas apgūt daudzas mūsdienu dzīvē tik vajadzīgas lietas – biznesa pamatus, datorzinības, saskarsmes māku un saņemt – pats par sevi saprotams – autovadītāja tiesības. Tāpēc, ja arī ne visiem mūsu arodu apguvušajiem izdosies atrast tieši automehāniķa darbu, tad tik un tā būsim ieguvuši, jo zinoši un sirsnīgi skolotāji Zaļenieku arodvidusskolā ir ielikuši labu pamatu mūsu tālākajai dzīvei. Pārvarot neveiksmes un pierādot sevi ar labi paveiktu darbu, šo četru gadu laikā no delverīgiem neprašām un «zaļknābjiem» pamazām esam pārtapuši par sevi «savākt» varošiem jauniešiem ar atbildības un pienākuma izjūtu, ar spēju būt patstāvīgiem savos spriedumos un darbā. Un tas, manuprāt, nav maz – tas ir pamatīgs atspēriena punkts gan praktiskajai dzīvei, gan arī izglītības turpināšanai kādā no LLU fakultātēm vai citur, jo būtībā, ja vien pašam ir griba, visi ceļi ir vaļā. Taču varu droši apgalvot, ka vismaz manas tālākās dzīves sākums ir un paliek Zaļenieku arodvidusskolas automehāniķu kursā, jo galu galā – ja tu spēj no grabažu kaudzes normālu auto samontēt, tad viss pārējais jau ir tīrais sīkums.
Tāpēc savu amata brāļu vārdā varu aicināt: ja tu vēl neesi izlēmis, ko īsti darīt pēc 9. klases beigšanas, daudz nešaubies un kļūsti par mūsējo!»
