23. augusts. Viena no svarīgākajām dienām mūsu valsts vēsturē. Tai dienā, liekas, nevienu nenošāva, nevienu nenogalināja, tik noslēdza bēdīgi slaveno Molotova – Ribentropa līgumu.
23. augusts. Viena no svarīgākajām dienām mūsu valsts vēsturē. Tai dienā, liekas, nevienu nenošāva, nevienu nenogalināja, tik noslēdza bēdīgi slaveno Molotova – Ribentropa līgumu. Nogalināja ne tai dienā, bet vēlāk. Daudzu gadu garumā.
23. augusts ir mūsu valsts melnākā diena, kad brīvas valsts zemi un pilsoņus pārdeva, iztirgoja kā vergus – bez tiesībām runāt, žēloties. Vienīgais, kas palika, bija ciest un izturēt. Tai dienā divas lielvaras sadalīja savas ietekmes sfēras, un Baltijas valstis uz ilgiem gadiem tika iegrūstas sarkanajam pūķim rīklē aprīšanai. Tur nelīdzētu nekāda pretošanās, tā tiktu izkautas vēl lielākas upuru masas. Mums aizrāda: «Somija pretojās!» Jā, pretojās, bet – kur ir kaut viens okupētās teritorijas iedzīvotājs? Par to visi klusē. Vai tas nepierāda, kas būtu noticis arī ar mums? Mēs, paldies Dievam, vēl kaut nedaudzi esam.
Jau pirmajā okupācijas gadā simtiem upuru, tūkstošiem izvesto. Sākoties karam, ienīsto vācieti pēc mūsu tautas septiņiem simtiem apspiestības gadu gaidījām kā atbrīvotāju no sarkanās varas, kas savus melnos darbus darīja nakts aizsegā, piepalīdzot latviešu kangariem.
Gāja gadi, un fronte atgriezās. Lai arī mūsu leģionāri cīnījās, cenšoties nepieļaut okupācijas atkārtošanos, tā atgriezās. Smagās Kurzemes kaujas glāba simtiem tūkstošus no verdzības. Karš tika zaudēts, bet ne cīņas spars.
Cīnītāji sagāja mežos, un karš turpinājās ilgāk par desmit gadiem. Un tikai jauna masu deportācija 1949. gada 25. martā mazināja cīnītāju sparu, jo tika izvesti viņu tuvinieki, atbalstītāji, lai to vietā iepludinātu sveštautiešus, kas nodeva, apmeloja, izsaimniekoja, nodzīvoja mūsu tautas krātās un saudzētās bagātības.
Nodevība sita augstu vilni. Draugs neuzticējās draugam, kaimiņš kaimiņam, un pat ģimenē radās nodevēji – dēls nodeva tēvu, kas sarunās atcerējās «vecos labos laikus», un tas bija iemesls jauniem arestiem, izsūtīšanām. Katrs ierāvās savā čaulā, lai tikai izdzīvotu. Piederīgie baidījās sūtīt paciņas izvestajiem, lai turp nesekotu paši.
Tikai mātes nekā nebaidījās. Viņas turējās varonīgi un stāvēja rindās pie cietuma vārtiem, lai nodotu paciņas, vai pastā varonīgi vilka svešos burtus uz tālajām izsūtījuma vietām jeb lēģeriem. Neviens neuzdrošinājās pat pieminēt tos, kas nokļuva pāri jūrai svešumā.
Tie bija tikai redzamie tautas zaudējumi, tūkstoši un atkal tūkstoši nebrīvē, nokauti un apbērti kaut kur mežmalās, nomocīti «čekas» pagrabos. Cik tādu bija pavisam? Vai kāds spēs jebkad saskaitīt? Lasot biezās grāmatas ar izvesto uzvārdiem, apcietinātajiem, diemžēl tajās neatrodam visus.
Par daudz ko vēsture klusē. Tie ir leģionāri, partizāni, savas valsts brīvības cīnītāji, nomocītie un tie, kas glābās, bēgot pāri jūrai. Ne visi daudzie tūkstoši turp nokļuva. Daudzas laivas un kuģi tika sabombardēti vai jūrā sašauti, lai tikai kāds neizglābtos un nepastāstītu par tiem briesmu darbiem, kas Latvijā tās tautai bija jāpiedzīvo. Par to nedrīkstēja ne iepīkstēties.
Ne velti ir teiciens: augstākā vieta Rīgā ir Stūra māja, no tās redzama pat Sibīrija. Ja saskaitītu tās upurus, pat daļa nebūtu pieskaitīta. Šiem jaunajiem cilvēkiem vajadzēja būt ģimenēm, vajadzēja būt bērniem. Kur ir to laiku jaunā paaudze? Kur nedzimušie tūkstoši?!
Gāja gadi, gadu desmiti, dzima jauna paaudze, bet starp tiem nebija nedzimušo bērnu pēcnācēju. Un kur tādi lai rastos, ja tēvi guļ ierakti purvmalēs, kauli neapbedīti mētājas izsūtījuma vietās. Daudzo vīriešu zaudējums piespieda mūsu jaunās sievietes apprecēties ar svešiniekiem. Rodoties jaunajai paaudzei, jājautā kā Edgaram Liepiņam: «Kas tai katlā vārās, ķiļķēni vai klimpas?» Tas viss jāieskaita mūsu tautas zaudējumos. Vai to kāds spēj atdot?!
It kā ir brīva valsts, bet – kurp to ved tie stūrakmeņi, kas stājās pie stūres? Vai ne atkal uz kārtējo grāvi? Atkal apvienojoties ar citām tautām, kur paliks mūsējā? Kur paliks tās gara bagātības? Tās jau nonivelētas līdz tirgus līmenim, atšķaidītas daudzās tautību maiņās, un, klausoties Rietumu politiķos, vēl nolemjam savu nacionalitāti pavisam pazaudēt. Vai tad būs tāda tautība «latvietis»?
Lūk, kādas pārdomas izraisa šis it kā nevainīgais datums – 1939. gada 23. augusts. Jā, mūsu tautas melnākā diena tās pastāvēšanas vēsturē. Tāpēc, latvieši, kas vēl esat palikuši, atsaucieties! Atnāciet uz Svētbirzi. Noliksim pie Svētakmens savu daļu sāpes. Pieminēsim bojā gājušos, nedzimušos un tautai atņemtos. Atcerēsimies Baltijas ceļu, kad triju republiku iedzīvotāji spēja vienoties kopīgā pasākumā un, sadevušies rokās, izveidot dzīvu cilvēku jostu cauri visām trijām republikām. Pieminēsim to ar kopīgu ugunskuru un par spīti mūsu paverdzinātājiem līksmosim, jo mēs vēl esam latvieši. Un par tādiem paliksim, lai arī kāda nebūtu mūsu valsts politika un ar kādām «precībām» mūs nebaidītu.
