Drīz būs astoņdesmit – ar ko mērīt mūžu, aizvadītu cauri represijām jaunībā, cauri Sibīrijai, medmāsas gaitām Rīgas klīnikās un Kurzemes mazpilsētā.
Drīz būs astoņdesmit – ar ko mērīt mūžu, aizvadītu cauri represijām jaunībā, cauri Sibīrijai, medmāsas gaitām Rīgas klīnikās un Kurzemes mazpilsētā. Caur šaubām, grēkiem un maldiem – uz ticību Dieva Dēlam, kas izrādījies pārāks par pašas dēlu, pārāks par visu,
kas Viņa radīts un dots.
Mūža vakars pienācis ar mierīgu un gaišu saulrieta blāzmas starojumu. Vasara Tērvetes Mežmalniekos Zinai Stirnai, šķiet, kļuva par mierinājumu vientulībā, dodot jaunus draugus, uzpūšot atmiņu ogles, bet galvenais – liktenīgā sakritībā sniedzot mūža vēlmes piepildījumu: tieši viesojoties Zemgalē, kādā novakarē pie Zinas Stirnas atnāca grāmata. Pirmā, pašas lolota un rakstīta, – «Manas mazās dziesmiņas Tev, Lielais Dievs». Dzejoļu krājums, kurā krātas vairāk nekā sešdesmit dzīves gadu spilgtākās dzirkstis. Nu to kūlītis ir gana gaišs, lai rādītu ceļu ne tikai pašas, bet arī citu sirdīm:
«Neraksti otram, kad drūmas tev domas,
Raksti – kad priecīgs tev prāts.»
dzejas rindas dod padomu, kuru Zinas kundze allaž pati ievērojusi.
Z.Stirna dzeju rakstījusi visu mūžu. Tikai sev, savam dēlam. Daudzi šaurajā mazpilsētiņā viņu par to… apsmaidīja. Vēlāk viņa arvien vairāk rakstīja Viņam – vienīgajam, kas, dzīves sietiem vētījot, viņai nemainīgi bija atlicis: tuvinieki un draugi devušies veļu valstībā, dēls, pa debesu debesīm izskraidījies, aviatora mūža maizi grauž kaut kur pie lāčiem viņpus Urāliem; viņam no lielā skrējiena debesīs pārtrūkusi saikne ar Latviju, mājām un māti. Taču dzīves trauks nevar ilgi būt tukšs, izslāpušai sirdij vajag to pieliet – un Zinas dvēselē ieplūda paļāvība un ticība mūžam dzīvajam Dievam.
«Ne jau es rakstu – Viņš man naktīs saka tos vārdus, ko pēc tam ir tik viegli likt uz papīra un uzdot par it kā saviem,» teic sirmā kundze.
Var dažādi domāt un teikt: ka tantuks, vientulības un slimību, cilvēku pārestību un vienaldzības trenkts, radis patvērumu iedomu pasaulē. Var arī sacīt: re, cik piepildīts mūžs, pat slimības gultai piekalta, viņas roka allaž tur papīra lapu un zīmuli. Uz tukšā baltuma plūst vārdi, kas virknējas rindās:
«Čaula, lai būtu kur un kā,
Izrādās, tiešām nav derīga.
Dzīvības iedīgli kodols nes,
Kodolā apslēpts patiesais «Es».»
Mūža vakarā cilvēkiem vaļas daudz vairāk. Šķietami nesteidzīgi rit dienas, lai gan iekšējais pulkstenis tikšķ un laiku skaita arvien ātrāk. Z.Stirna to zina, tāpēc viņas dienām ir dzelzu iemaukti: Kristīgā radio pārraides (tajās arī bieži skan autores dzeja), atziņu pieraksti biezajās kladēs, sarunas ar Jēzu un – dziesmas. Veco ērģelīšu – klavihordu – gan sen vairs nav, jo iemainītas pret dienišķo maizi. Kā iemainīti daudzi citi dzīves krāmi – pret to nieku, kas vajadzīgs, lai dvēselei pietiktu miesas. Lai skanīgu uzturētu balsi – šo soprānu, kas ir kā radīts, lai dziedātu «Ave, Marija!». Dreb roka? Ko blēņas! Rakstītā vārda jēga no tā necieš, brīnums par Radītāja spējām nemazinās:
«Nebija… bet gaidīja…
Un nu – pēkšņi ir.
Mazu dzīves lappusīti
Dieva Roka šķir» –
brīnās dzejolis «Jaundzimušajam».
Katrs vada dienas kā radis, kā var. Cits – ģimenes un draugu pulciņā, cits vientulībā, cits – kopā ar Dievu. Un Viņam nav noteikti jābūt tieši tur – baznīcā, debesīs vai kā stērķelētam nēzdogam politiķu smokinga krūškabatā. Vislielākā jēga, ja Dievs mājo sirdī un domās. Z.Stirnas Dievs mīt arī dzejoļu grāmatiņā, kas tikko devusies savu lasītāju meklējumos – pēc sešdesmit gadu maldīšanās viņas vientuļajā dvēselē. Atšķiriet to, un arī jums kļūs skaidrs, ka:
«Maz, tik maz mēs spējam
Šeit viens otram dot.
Vienīgi saulainas domas
Tālumam atstarot.»
