Šogad aprit 90 gadu, kopš presē pirmoreiz parādās darbi «Iz tēlojumu virknes «Baltā grāmata»» – «Dzimtenes Vēstnesī» iespiesti «Vectēvs joko» un «Late».
Šogad aprit 90 gadu, kopš presē pirmoreiz parādās darbi «Iz tēlojumu virknes «Baltā grāmata»» – «Dzimtenes Vēstnesī» iespiesti «Vectēvs joko» un «Late».
Nesen televīzijas ekrānos dzīvoja «Saldās indes garšas» varoņi, tagad varam turēt rokā krāšņu Jāņa Jaunsudrabiņa darba «Jaunsaimnieks un velns» sējumu, taču tautas atmiņā, šķiet, rakstnieks tomēr paliek ar «Balto grāmatu», «Kā sniegi kalnu galotnēs» un «Piemini Latviju». Rīt Jaunsudrabiņam 124. dzimšanas diena, un Neretas Riekstiņos droši vien būs vairāk viesu nekā parastā vasaras dienā.
Izbraucot no Neretas uz Riekstiņu pusi, pie kāda sānceliņa krūmos ieslīdējis laika zoba sagrauzts ceļa rādītājs – Valašiņas – un pārņem izjūta, ka tuvojos kaut kam pazīstamam un no bērnības zināmam.
Āboli no Mūsmāju dārza
Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā «Riekstiņi» apmeklētājus sagaida tā vadītāja Ilze Līduma, Mūsmāju īstenā iemītniece un arī rakstnieka meitas Lilijas trešās pakāpes māsīca.
Riekstiņi ir Baltās grāmatas Mūsmājas. Vēlāk par to apkārtni rakstnieks atmiņās saka: «Vieta un apkārtne līdz beidzamam nabadzīga un vienkārša. Līdzeni lauki nelieliem, sasprēgājušiem māla kalniņiem. Apkārt meži, celmi, purvi un purviņi. Tikai tālais Ormaņu kalns, ko no mūsu sētvidus varēja redzēt, varbūt modināja manī sajēgu par tālēm.»
Dīvaini, bet tagad Neretas pakalni, koku puduri, senā sēta alejas galā un dārzs šķiet skaisti un saulaini. Laikam uz Riekstiņiem dodas tie, kas ir ar mieru skatīt šejieni rakstnieka bērnības acīm: «Mūsu birztiņas, kurās lauzām baravikas, likās prāvi meži, kuros kļuva baigi pusdienas klusumā. Vecās trābas, dārza malas, celiņi, lauki un pļavas – cik bagāta bija katra vasaras diena!»
Senā Riekstiņu sēta sākta veidot 1820. gadā, un pēc trīsdesmit gadiem tā kļuva par Jaunsudrabiņa «Baltās grāmatas» Mūsmājām.
Mājas «Riekstiņi», šķiet, savu nosaukumu dabūjušas no lazdu audzēm ap māju, iebraucamā ceļa alejā un tālāk mežiņā. Ap māju ābeles, vienai, kurai bijušas uzpotētas četras šķirnes, palikusi tikai viena, taču ābolu dārzā gana, un saimniece cienā muzeja apmeklētājus un vēl piedāvā iespēju salasīt dārzā nokritušos līdzi ņemšanai. Arī puķu dārziņš tajā pašā vietā, kur tas bija, kad mazais Jancis skraidīja pa Mūsmāju sētu.
«Es sēdēju starp pienenēm un stabulēju, acis piemiedzis un vaigus piepūtis. .. Ja nu tur no augšas raudzījās uz zemi Dievs, tad viņš manas gaišās galvas nevarēja atšķirt no pieneņu ziediem. Un mana stabulēšana pilnīgi sakusa ar cīruļu dziesmām un strazdu svilpošanu.»
«Tu, mana svina smagā bērnība»
«Tu, mana svina smagā bērnība, tagad es atminos tevi, tagad es sveicinu tevi! ..Es ieeju tavā godībā kā pelēkā zīda teltī. .. Šajā brīdī es visu tev ziedoju un topu tāds, kādu tu mani vadīji no dienas dienā, no nakts naktī.» Kalpa bērnam gan jāsastopas arī ar trūkumu, pazemojumu un agrām darba gaitām. Ganīšana, lapu kapāšana pusdienlaikos, zaru ciršana, akmeņu un velēnu lasīšana, ogās ejot, jāsalasa noteikts mērs. «Mēs dzīvojām mātestēva maizē, mums pašiem nekā nebij, un tāpēc man bija daudz kungu.» Pat saimnieka Jancis labprāt runājās tikai tad, kad bija slims un pašam bija garlaicīgi.
Muzeja saimniece mūs aicina vispirms uz ratnīcu, izbrīnītajiem jauniešiem skaidrodama, ka tagad mēs to sauktu par garāžu. Riekstiņu lielajā vāgūzī ir bagāts etnogrāfisku lietu krājums, daudzas no tām skārušas nākamā rakstnieka vecvecāku un vecāku rokas. Tur apskatāmi 19. gadsimta darbarīki, daļa no tiem nākusi no Janča vecāsmātes mājām «Kalna Spīgām». Redzamas ragavas, tajās stirāji jeb zirnāji, uz kā labāka sēdēšana nekā uz salmiem, sēdekļi. Birstes, ar kurām vēl tagad slauka muzeju, ķērķe jeb cērte, dakšas, papuves arkls, jumiķa darba rīki, paisīkla, kulstīkla, suseklis. Apskatāmi laužņi jaunu zirgu iebraukšanai, to radināšanu pie darba veica vasarā ar ragavām. Redzami dzelzu pinekli, kas uzlikti smukākā zirga kājām.
Ar vienroci pļāva labību: nopļauj septiņas astoņas saujas, māte savāc un sasien, bērni liek statiņos… Saimniecībā noderējuši gan koka sakumi, gan sudmaliņas, gan maizes lize un kruķis.
Kalpu klētī etnogrāfisko priekšmetu ekspozīcijā mājsaimniecībā vajadzīgais, tītavas, mulda, abras, lāde, krāģis, gulta, 200 gadu vecas stelles, cāļu groziņš, pie gultas «kalpiņš» – palīgs apavu noaušanai, bērnu ratiņi – lielie rati miniatūrā, koka vanniņa bērnu mazgāšanai, luģītes, ko Sēlijas pakalnos ziemā varēja likt lietā.
Mazajā vāgūzī – dižēvele no «Zaļās grāmatas», tītavas virvju vīšanai, spieta grozi, dažādas ēveles, grebjamie, žebērklis. Taisni brīnums, cik daudz dažādu priekšmetu nosaukumu, vai 21. gadsimta mūsmājās arī tik daudz varētu parādīt? Visu papildina keramiķes Guntas Krauleres apgleznoto trauku izstāde.
«Cik savāda ir viņu gaita!»
«Es nolūkojos, kā nāk un iet manas mūža dienas. Cik savāda ir viņu gaita! Brīžam viņas lien kā sliekas; brīžam viņām ir spārni. Un daudzreiz es domāju: kuras gan no viņām tās labākās?»
Visbeidzot – saimnieka klēts. Tajā redzamo ekspozīciju daži nepacietīgākie tūristi ir vēlējušies apskatīt pirmo, jo tur esošās lietas, portreti, grāmatas, molberts runā par Jāņa Jaunsudrabiņa tālāko dzīves gājumu, sākot no gaitām Riekstiņskolā, kur tai laikā esot bijuši trīs labi skolnieki, viens no tiem Saknīšu Jancis (ģimeni mēdza saukt mātesbrāļa Saknīša uzvārdā), beidzot ar attēliem no Kērbekas un Minsteres piemiņas istabām Vācijā – rakstnieka mītnes zemē pēc Otrā pasaules kara.
Gide stāsta, ka Jaunsudrabiņa gleznas restaurētas ar Kultūrkapitāla fonda un ārzemju latviešu līdzekļiem, muzeju atbalsta Pasaules Brīvo latviešu apvienība un firma «Coca-Cola».
Fotogrāfijās varam redzēt rakstnieka mātes un tēva kapu pieminekļus – viņiem nebija lemts būt blakus viņā saulē: tēvu apglabāja Galvānu kapos, bet māti – 1943. gadā Garkalnes kapos.
Atmoda atveda no svešuma mājās vairākus kultūras darbiniekus, arī Jāni Jaunsudrabiņu, kas tagad atdusas Ķišku (liet. kiškis – zaķis) kapu kalnā. Muzejā attēlos skatāms piemiņas brīdis pirms četriem gadiem 13. septembrī.
Jautāju muzeja vadītājai, vai par Jaunsudrabiņa četrām sievām arī stāstāt. Viņa atbild – rakstnieks to nevēlētos. Viņai taisnība, kad pēc divdesmit laimīgas kopdzīves gadiem slimība atņem sievu Līzi, rakstnieka privātajā dzīvē līdzās gaišākiem brīžiem stipri daudz ir arī pelēko, taču tas jau ir cits stāsts.
***
Sveiciens Jelgavas jaunībai
Jānis Jaunsudrabiņš
Kad ciemiņi pārbrauc viesmīlīgas valsts robežu, viņi mēdz raidīt atpakaļ siltas pateicības telegrammas. Es izvēlos mazliet gausāku veidu, bet toties drošāku un ne tik ierobežotu. No Zemgales Rīgā iebraukušam man gribas savā un savu kolēģu vārdā sveicināt Jelgavas II valsts vidusskolas audzinātājus un jo sevišķi audzēkņus un izsacīt mūsu pateicību par to lielo mīlestību, ar kādu viņi piegājuši mūsu darbiem savā sestdien sarīkotajā rakstnieku vakarā. Šāds kopīgi pavadīts vakars mūs atspirdzināja pēc darba nedēļas tādā mērā, ka mēs jutāmies jauni kā tikko pirmos dzejoļus sarakstījuši zēni. Mēs uzstājāmies pamīšus un bijām savos priekšnesumos visi vienādi, varbūt tikai ar to starpību, ka mūsu jaunākie biedri un biedrenes bij izjūtu bagātāki un aprakstītās lapas viņu pirkstos manāmi drebēja. Ne ārēji skaļa, ne parastajiem puķu pušķiem rokās, bet ar acu mirdzumu mūs apņēma visa plašā auditorija. Un tomēr – bij arī balvas. Kad es vakara otrā daļā, uz trepēm stāvēdams, noraudzījos dejotājos, es piepeši jutu, ka manā saujā lien kaut kas valgi ass. Tas bij mazs paegļu zariņš, Zemgales mūžam zaļojošais dzīvības koks. Es pavēros sāņis. Tur stāvēja puisis, kurš slavējami bija deklamējis mūsu dzejoļus. Viņš pieķerts smaidīja un kautri nolieca galvu.
