«Tūkstots un vienas nakts pasakas»! Skan labi, bet es šo frāzi pārveidoju un attiecinu uz sevi – tūkstots un viens bērnības sapnis. Tieši tā jūtos Jaunsvirlaukā – savās mājās, kur mēģinu realizēt tos sapņus, kas bērnībā šķita nesasniedzami.
««Tūkstots un vienas nakts pasakas»! Skan labi, bet es šo frāzi pārveidoju un attiecinu uz sevi – tūkstots un viens bērnības sapnis. Tieši tā jūtos Jaunsvirlaukā – savās mājās, kur mēģinu realizēt tos sapņus, kas bērnībā šķita nesasniedzami,» stāsta Joahims Zīgerists.
Paradīze Zemgales līdzenumā
Pavisam parastā Zemgales nostūrī pirms Staļģenes aizvijas ceļš uz Šauvām. Braucot uz tām, nekas neliecina par gaidāmo, bet pēkšņi aiz kokiem paveras brīnišķīgs skats – liela privātmāja, baznīca, visapkārt arhitektu projektēts un iekārtots dārzs, kurā zālīte vienmēr ir līdzeni nopļauta, puķu dobēs nezāļu nemēdz būt, celiņi glīti nograntēti, šur tur izveidotas lapenītes. Neviļus gribas teikt: «Īsts vāciešu pedantisms.» Un ne velti, jo šo māju saimnieks ir Joahims Zīgerists. Viņš pats gan tur nemaz tik bieži nemēdz būt, taču, kad ierodas, turpina iesāktos darbus un atzīst, ka Šauvas ir vieta, kur bērnības sapņi pārtop realitātē. Daudz stāstīts un spriests par darbiem, ko Joahims realizē par prieku vietējiem iedzīvotājiem, taču arī viņš ir tikai cilvēks un ir lietas, kas tiek īstenotas par prieku viņa dvēselei.
Māja uz vienas kājas
Viena no grandiozākajām iecerēm, ko Joahims realizējis tikai sev, ir māja kokā. Šķiet jocīgi, ka vīram nu jau labākajos gados radusies doma blakus ērtai divstāvu mājai būvēt namiņu kokā. «Atceros, ka, esot puikam, vienmēr gribējās, lai man būtu namiņš kokā. Protams, tolaik neko tādu izveidot nevarēju un vecākiem tam nebija ne laika, ne līdzekļu. Līdzās mājai aug nu jau ap 250 gadu vecs ozols, kas bija kā radīts, lai tā zaros izvietotos mana «jaunā māja». Ar draugu palīdzību sameklēju meistarus, kas to varētu realizēt, un ķērāmies pie darba. Man bija tikai viens un ļoti svarīgs noteikums – kokā nedrīkst iekļūt neviena nagla. Tādu dižkoku Latvijā nav daudz, un vērtības ir jāciena. Jelgavas meistari bija īsti profesionāļi, un mana mājiņa ātri vien bija gatava,» stāsta Joahims.
Protams, ka par māju to var saukt visai nosacīti, jo stāvas trepes ved kokā, kur zem jumta paslēpta neliela apaļa nojume. Taču Joahims atzīst, ka divas naktis tur jau izdevies pavadīt: «Uzstiepu pa koka kāpnēm matraci, noliku to nojumē un likos uz auss. Fantastiski – guli desmit metru virs zemes, it kā zem klajām debesīm un sapņo. Īsts puikas piedzīvojums.»
Protams, primitīvisms ir laba lieta, bet Joahims jau prāto par komfortablākām lietām. «Kopā ar arhitekti Aiju Ziemeļnieci esmu noskatījis otru ozolu – līdzās pirmajam –, kurā celšu vēl vienu šādu mājiņu – tikai krietni vien nopietnāku. Tā būs vēl augstāk kokā, un pēc projekta paredzēts, ka tajā būs logi, elektrība un siltums, tiks ierīkotas arī īstas istabas. To noskatīju kādā katalogā un nospriedu, ka tur nav nekā neizdarāma. Tad varēšu pa īstam pārcelties uz dzīvi kokā,» smej Joahims.
«Jaunsvirlauka man ir vieta, kur es atpūšos. Brīžiem ir tā, ka negribas redzēt nevienu – vienkārši ir vēlme pabūt vienam, pasaimniekot savās mājās, izjust to, ka esi brīvs cilvēks,» atzīst Joahims.
Pie plīts kopš astoņu gadu vecuma
Diezin vai Vācijā Joahims tā izvērstos un darītu visu to, ko atļaujas Jaunsvirlaukā. Vienu lietu viņš atzīst skaidri – Vācijā pie plīts viņš nestāv, kaut arī tā ir ļoti iemīļota nodarbošanās jau kopš bērnības: «Mēs ģimenē bijām četri bērni – trīs brāļi un māsa. Es – pastarītis. Mamma vienmēr bija ļoti aizņemta darbā, tāpēc ar maltītes gatavošanu galā bija jātiek pašiem. Atceros, ka sāku to darīt astoņu gadu vecumā. Jau tad radās mīlestība pret šo darbu. Tāpēc kopš tā laika vienmēr ar prieku maltīti gatavoju pats. Diemžēl Vācijā tam pietrūkst laika, bet te Jaunsvirlaukā virtuve ir manā ziņā.»
Maltītes gatavošana ir radošs process
Joahima specialitāte ir zupas. Tās viņš gatavo lieliski. «Es nekad neesmu izmantojis receptes – viss top radoši. Galvenais, ka cilvēks šo darbu dara aiz mīlestības. Zināt, kāpēc pasaules labākie pavāri ir vīrieši? Sievietēm ēst gatavošana ir sūtība, viņām jau šūpulī tas ielikts. Patīk vai ne, bet ir jāstāv pie plīts. Savukārt vīriešiem tā ir brīva izvēle. Viņi to dara aiz mīlestības. Un, kā mēs labi zinām, jebkurš darbs, kas darīts ar mīlestību, vienmēr izdodas labāk. Vīriešu slavināšana nekādā mērā nav saistīta ar to, ka viņiem būtu īpašas zināšanas vai viņi darītu ko tādu, kas sievietēm nav pa spēkam. Viņi vienkārši to izvēlas aiz mīlestības. Tā arī ir noslēpumu atslēga,» spriež Joahims.
«Vislielākā nepilnība, ko cilvēki pieļauj, gatavojot zupas, ir tā, ka gaļa netiek pietiekami izvārīta. Piemēram, labs buljons no kauliņiem jāvāra pat līdz 24 stundām. Arī vistas biljons parasti tiek nepareizi pagatavots. Ko cilvēki dara!? Viņi ņem sasaldētu vistu, iemet katlā un vāra. Bet rezultāts ne tuvu nav tāds, kādam tam vajadzētu būt. Vispareizāk ir pagatavot vistas cepeti, gaļu notiesāt, bet atlikušos kauliņus vārīt zupā. Taču pirms tam tie vēl jāsasmalcina, jo tikai tā var no kauliem izvilināt pašu labāko.»
Joahims dažādu tautu virtuvi iepazinis, pateicoties žurnālista darbam. Viņš atzīst, ka ir ēdis visnecilākajā būdiņā un viskaraliskākajā namā: «Cilvēkam uzturvērtību skala mainās pēc diviem kritērijiem – vecuma un iztikas līdzekļiem. Jaunībā cilvēks ēd tāpēc, ka ir izsalcis, bet, ejot gadiem, viņš sāk vērtēt, kas ir labs un kas ne, kādas ir garšas īpatnības. Tāpat ir ar ekonomisko pusi. Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas priecājas par jebkādu ēdienu, un ir arī tādi, kas nevar vien izvēlēties, ko likt galdā. Latvija šai ziņā vēl ir attīstības stadijā. Apmēram līdzvērtīga tam, kādā Vācija bija pēckara periodā. Patlaban varu teikt, ka latviešiem ir viens liels trūkums – viņi maltītes gatavošanā ir aizmirsuši par garšvielām. Sāls, pipari, lauru lapas, un tas arī viss. Es gatavojot izvēlos vismaz desmit garšvielu, un rezultāts ir tā vērts. Bet latviešiem nav ko skumt, jo viss attīstās savā gaitā un drīz arī šai jomā viss būs kārtībā.»
Joahims dievina itāļu un franču virtuvi, bet uzreiz piebilst, ka tikai tad, ja šāda maltīte gatavota attiecīgajā valstī: «Var jau teikt, ka arī Latvijā un Vācijā ir ķīniešu virtuve, bet tas, kas bijis Ķīnā, skaidri apliecinās, ka tā ir vāja atblāzma. Nevar runāt arī par Eiropas virtuvi, jo tādas vienkārši nav. Ir vāciešu, latviešu, poļu, lietuviešu, šveiciešu un citas virtuves.»
Uz jautājumu, ko Joahims atteiktos nobaudīt, viņš ilgi domā, pirms atbild: «Esmu ēdis gan varžu kājiņas, gan slaveno suņu gaļu un pat čūskas. Visu to varu «panest», bet reiz gan bija gadījums, kad arī mans kuņģis neizturēja. Taizemē iznāca pabūt kādu iezemiešu apmetnē, kur mūs kā goda viesus cienāja. Māja bija celta uz pāļiem, visapkārt valdīja neiedomājama netīrība, vietējie tur mazgājas tikai reizi gadā – ķīniešu Jaungadā, jo viņi tic, ka mazgāšanās var izraisīt slimības. Tad galdā mums tika celta maltīte – nevaru pat aprakstīt, kas tas bija! Kaut kāds briesmīgs šķidrums, ko novietoja uz galda viņu izpratnē. Tas bija klāts mēsliem! Jau tajā brīdī jutu, ka tūlīt paliks slikti. Vietējie sāka tiesāt maltīti, bet es to vienkārši nespēju. Mājā zem pāļiem ganījās cūkas, un es pavisam nemanot mēģināju pa grīdas šķirbām «ēdienu» pasniegt tām. Viss jau beigtos labi, ja vien es nebūtu trāpījis cūku mātei uz muguras un viņa nesāktu neciešami kviekt. Tad visi saprata, ko esmu izdarījis. Vietējos tas izsauca izbrīnu, vai tiešām cilvēkam kas tāds var negaršot. Tā arī bija vienīgā reize manā mūžā, kad atteicos notiesāt pasniegto.»
