Lielākoties plašās, uz globusiem un kartēm apskatītās ūdenskrātuves asociējas ar Žila Verna grāmatām un uz to pamata veidotajām piedzīvojumu filmām, kuģiem, zvejniekiem un pirātiem.
Lielākoties plašās, uz globusiem un kartēm apskatītās ūdenskrātuves asociējas ar Žila Verna grāmatām un uz to pamata veidotajām piedzīvojumu filmām, kuģiem, zvejniekiem un pirātiem. Kopš šajās grāmatās aprakstītajiem piedzīvojumiem daudz ūdeņu aiztecējis un arī zemūdens pētījumi nebūt nav uz vietas stāvējuši, drīzāk otrādi. Kas dzīvo tur lejā?
Okeāni ar saviem šķietami bezgalīgajiem ūdens plašumiem glabā ne vienu vien noslēpumu, turklāt izrādās, ka to apdzīvo ne tikai astoņkāji, haizivis un citi pret cilvēkiem nedraudzīgi noskaņoti radījumi. Par pārsteigumu ūdens dzīļu pētniekiem atklājies, ka atsevišķas tā saucamās siltā ūdens zonas jeb tā saucamos zemūdens karstos punktus Klusā okeāna dzelmē 500 jūdžu attālumā uz dienvidrietumiem no Akapulko līča Meksikā «apdzīvo» vairākas savdabīgu radījumu – cauruļveidīgu ūdens tārpu sugas, kādas deviņdesmito gadu sākumā tajā apkaimē vēl nebija manītas.
Dīvainie radījumi ir līdz pat četrām pēdām (1,22 metri) gari un, tā saucamo astes galu stingri nostiprinājuši, pie okeāna dibena, lielākoties ieņem vertikālu stāvokli, savukārt otru galu rotā sarkanīgas krāsas spalvojums. Visa ūdens tārpu armāda, ūdenī šūpojoties, atgādina zemūdens magoņu lauku. Piedevām izpētīts, ka jaunatklātie rāpuļi ir visātrāk augošie dzīvie organismi (vairojas neticamā ātrumā), kādi jebkad redzēti.
Savulaik tika uzskatīts, ka zemūdens karstajos punktos neviena dzīva radība nevar ilgstoši pastāvēt relatīvi augstās, ūdens augiem nepiemērotās ūdens temperatūras, augstā spiediena, tumsas un toksisko ķimikāliju dēļ. Tomēr pirmās vēsmas par līdzīgu radījumu esamību tika manītas jau septiņdesmito gadu otrajā pusē netālu no Galapagu salas, un kopš tā laika dīvaini dzīvās dabas pārstāvji (kopā vairāk nekā 300 sugu) atklāti ne vien Klusajā okeānā, bet arī daudzu citu ūdenskrātuvju siltajos baseinos dažādās pasaules malās. Visbiežāk sastaptās sugas ir milzu cauruļveidīgie tārpi, zīmuļu lieluma džeriho (ar akordeona tipa ādu) un oranžie. To platības galvenokārt atrodamas vairāk nekā jūdzes dziļumā un svārstās no dažiem centimetriem līdz pat pāris metriem diametrā. Bet vislielākais līdz šim uzietais «tārpu lauks» izmēru ziņā atbilst futbola laukumam. Ievērojamākās platības iegūst zinātnieku izgudrotus nosaukumus, kā, piemēram, Rožu dārzs, Ēdenes dārzs un pat «Lucky Strike».
Par dīvaino radījumu «pirmavotu» tiek uzskatītas specifiskas baktērijas, kas īpaši izceļas ar karstumizturību, jo vietām karstajos punktos ūdens temperatūra sasniedz pat četrsimt grādu pēc Celsija, un tikai augstais ūdens spiediens neļauj tam vārīties. Taču jau dažus centimetrus tālāk temperatūra nokrīt līdz diviem grādiem, kas vairāk nekā jūdzes dziļumā skaitās normāla. Ņemot vērā to, ka minētās baktērijas ir dzīvotspējīgas arī šādās temperatūras svārstībās, ir viegli izskaidrojama nekontrolējamā ūdens tārpu vairošanās.
Okeāna dzelmē karsto punktu tuvumā sastopami arī šķietami ikdienišķāki un parastāki radījumi, piemēram, smilšu mušas, vēžveidīgie, omāri un pat specifisks garneļu veids, kas atšķirībā no bezacu garnelēm, kas ietilpst vai ik vienā eksotisko produktu izlasē, uzturā netiek lietotas vispār.
Zinātniekiem pagaidām paliek mīkla tas, kā šie radījumi spējīgi izdzīvot ūdenī, kas ir ievērojami piesārņots ar ķīmiskām vielām, turklāt novērots, ka ķimikāliju koncentrācija palielinās, sāļajam ūdenim reaģējot ar klinšu sastāvā esošajiem sāļiem sulfātiem, tādējādi rodas pēc puvušām olām smirdošais ūdeņraža sulfīds, kas ir galvenais karstajās zonās mītošo un augošo radījumu enerģijas avots. Baktērijām šī smakojošā viela aizstāj saules gaismu, kas okeāna dzīlēs, protams, nekad neiespīd. Savukārt baktērijas ir milzu cauruļveidīgo tārpu barība, jo tiem gremošanas sistēmas nav vispār un visas barības vielas pēc vairākām ķīmiskām reakcijām tiek uzņemtas no jau minētajām baktērijām. Pastāv arī pagaidām līdz galam nepierādīts pieņēmums, ka tieši ūdenī sastopamo ķīmisko vielu lielās koncentrācijas dēļ dzīvās radības spēj sadzīvot ar vietām raksturīgo neparasti augsto ūdens temperatūru. Novērots, ka, izņemtas no ierastās vides – siltajām zonām –, tās īsā laikā iet bojā.
