Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ne bez panākumiem tika izmantota klišeja par nepieciešamību vienot (nevis šķelt) Latvijas sabiedrību.
Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ne bez panākumiem tika izmantota klišeja par nepieciešamību vienot (nevis šķelt) Latvijas sabiedrību. Skaidrs, ka tolaiku «vienotgribētāju» intereses nesniedzās daudz tālāk par tikšanu parlamentā un sabiedrības «vienotāju» tēls tika izmantots tikai kā līdzeklis šā ļoti konkrētā mērķa sasniegšanai. Realitātē ar sabiedrības integrāciju Latvijai pagaidām ir maz iemeslu lepoties. Par to liecina arī Arta Pabrika, Elmāra Vēbera un Reiņa Āboltiņa aizvadītās nedēļas nogalē prezentētais pētījums «Atsvešinātības pārvarēšana».
Neatkarības desmitgade un valsts politiskās elites vēlēšanās atstāt sabiedrības integrācijas problēmas risinājumu uz vēlāku laiku ir vainagojusies ar ne pārāk pozitīvām sekām, no kurām, šķiet, valstij bija lielas iespējas izvairīties. Pētījums uzskatāmi iezīmē redzamās (un vēl tikai jaušamās) plaisas Latvijas sabiedrībā. Tā autori ļoti precīzi atgādina, ka par cēloņiem sabiedrības sašķeltībai kalpo ne tikai etnisko grupu nesaskaņas, bet arī «šķēluma līnijas, kas atdala politiski finansiālo eliti no pārējās sabiedrības; nepilsoņus no mūsu valsts pilsoņiem; cilvēkus, kas prot latviešu valodu no cilvēkiem, kas to neprot; lauciniekus no pilsētniekiem u.tml».
Var, protams, lepoties ar naturalizācijas procesa un pilsoniskās sabiedrības veidošanās gaitu Latvijā, taču diez vai situācija, ka 2000. gada 1. jūlijā Latvijā bija vairāk nekā 560 tūkstoši nepilsoņu (23,9% no visiem valsts iedzīvotājiem), ir uzskatāma par normālu. Steidzīgi nerisinot samilzušo situāciju, Latvija riskē gandrīz ceturtdaļu sabiedrības padarīt par labilu līdzekli dažādu provokatīvu mērķu sasniegšanai. Un nav šaubu, ka šādas provokācijas būs. Kā uzskatāms piemērs var kalpot arī Jelgavas nesenās batālijas par skolām un nu arī par bērnudārziem. 2004. gads, kad iecerēts pāriet uz latviešu valodu vidusskolās, jau tagad veiksmīgi tiek izmantots integrācijas pretinieku demagoģijas pilnajās atklāsmēs.
Galvenais pašlaik valstij aktuālais uzdevums – nodrošināt integrācijai labvēlīgu vidi. Atbildot uz savulaik populārās dziesmas jautājumu par to, kur sākas dzimtene, var viennozīmīgi teikt, ka ģimenē un skolas solā. Pavērosim situāciju – vai pašlaik skolas ar krievu mācību valodu beigušie izjūt īpašas ilgas pēc integrācijas un nepieciešamību iegūt Latvijas pilsonību. Diemžēl nav pamata teikt viennozīmīgu un skaļu «jā!». Gluži otrādi – «Atsvešinātības pārvarēšanas» autori secina, ka «skolēni no skolām ar krievu mācību valodu (it sevišķi no Rīgas skolām) notikušās pārmaiņas pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas uztver sakāpināti kritiski. Daudzu skolēnu atsvešinātība ir ieguvusi fizisku raksturu – viņi vēlas aizbraukt no Latvijas». Laikam tā ir vairāk nekā nopietna viela pārdomām, it īpaši akcentējot valsts konsekventas attieksmes trūkumu. Ko vērtas ir rakstiskas un skaļi deklarētas nostādnes, ja augsta ranga valsts amatpersonas atļaujas ziedot līdzekļus tiem, kas, piemēram, vēlas atgriezties uz dzīvi Krievijā? Vai tas ir šo cilvēku īpašais «atbalsts» integrācijai?
Vai valstij pietiks politiskās gribas konsekventas integrāciju veicinošas politikas realizācijai, tas vēl ir neatbildēts jautājums. Ja tās pietrūks, valstī pastiprināsies sabiedrības slāņu marginālisms, atstumtība un kreisajiem populistiem būs vairāk nekā pietiekami iemeslu brēkt par divkopienu valsti. Un tad jau daudz aktuālāks būs poliskās stabilitātes jautājums, kuru pašlaik iespējams saprātīgas politikas rezultātā «noņemt no dienas kārtības».
