Basketbolā Latvijai ir lielākie panākumi sporta spēlēs, tiesa, attālā pagātnē. Mēs lasām grāmatās, ka Latvijas vīriešu izlase ir pirmā Eiropas čempione, lasām par leģendārajiem ASK un TTT klubu panākumiem Eiropas kausos un bijušās PSRS čempionātos.
Basketbolā Latvijai ir lielākie panākumi sporta spēlēs, tiesa, attālā pagātnē. Mēs lasām grāmatās, ka Latvijas vīriešu izlase ir pirmā Eiropas čempione, lasām par leģendārajiem ASK un TTT klubu panākumiem Eiropas kausos un bijušās PSRS čempionātos. Augusta pēdējā dienā sāksies Eiropas vīriešu basketbola čempionāta finālturnīrs Turcijā.
Varbūt tikai vislielākais optimists cer uz apdzeltējušo panākumu atkārtošanu, tomēr tas nekādi nemazina interesi par šo čempionātu un šo spēli kopumā. Par mūsdienu Latvijas basketbolu un tā perspektīvām, par savu basketbolista karjeru pārdomās dalījās Latvijas izlases ilggadējais kapteinis Edgars Šneps, kas basketbolu sācis spēlēt tieši Jelgavā.
Pirmie astoņi skolas gadi tev pagāja Jelgavas 4. vidusskolā, kas pazīstama ar savām basketbola un mūzikas tradīcijām. Sākumā mācījies mūzikas novirziena klasē, tomēr tu izvēlējies basketbolu.
Es nekad savu dzīvi negribēju saistīt ar mūziku, tas varbūt vairāk bija skolotāju un vecāku apziņā. Tomēr esmu priecīgs un pateicīgs par to, ka mūziku varēju iepazīt. Tagad tajā orientējos un uzskatu sevi par muzikālu cilvēku. Šogad dziesmu svētku gājienā sasaucos ar manu skolas orķestra diriģentu Agri Celmu un nodomāju: labi, ja mājās būtu trombons, ko spēlēju pēdējās klasēs, varētu pa vakariem uzspēlēt. Lai gan skaidri zināju, ko izvēlēšos, labi, ka man bija piedāvājums. Ja kādu divu gadu vecumā noliek pie klavierēm un saka «Nodarbosies ar mūziku!», bet logu, kas ir uz sporta laukumu, aizmūrē, tad ir ziepes. Lai arī pēc tam cilvēks gūst profesionālus panākumus, viņam redzesloks ir tik šaurs, ka vēlāk ir problēmas personiskajā dzīvē un tamlīdzīgi. Es no divu gadu vecuma ar tēvu dzīvoju pa sporta zālēm. Kā iemācījos staigāt, tā turpināju iet uz tuvējo Lauktehnikas zāli. Kad gāju otrajā klasē, mani paziņas Rihards Krasovskis, Ilgvars Slaveiks, Mārtiņš Krasts, kas bija divus gadus vecāki un jau spēlēja basketbolu Latvijas sporta skolu čempionāta jaunākajā grupā, Lauktehnikas zālē trenējās. Es, kā parasts, «bumbojos» laukuma malā, bet te viņu treneris Andrejs Brakovskis man uzsauc: «Ko tu, mazais, viens pats, nāc ar mums!» Viņš bija izbrīnīts, ka es varu iemest, uzdriblēt. Tā veselu gadu ar viņiem kopā notrenējos. Trešajā klasē treniņi izkrita, jo mana vecuma grupas vēl nebija, bet no ceturtās klases sāku trenēties organizēti pie trenera Alvila Eglīša. Mums bija spēcīga komanda, treneris Eglītis mūs pamatoti dēvēja par provinces čempioniem, jo regulāri tikām četru labāko vienību finālturnīros, kur parasti bija trīs Rīgas sporta skolas un mēs, jelgavnieki. No tā sastāva lielajā basketbolā gan paliku vienīgais.
Pēc pamatskolas tavas dzīves un sportista gaitas saistītas ar Rīgu, bet saikne ar Jelgavu taču saglabājas?
Jā, te joprojām dzīvo mani vecāki, māsa, draugi, kurus apciemoju. Ja runā par pilsētu kā mīļāko vietu, es tagad noteikti jūtos kā rīdzinieks. Ja runā par saknēm, izjūtu, ka nāku no Jelgavas, tas manī ir iekšā. Kad skatījos CNN sižetu par «Prāta vētru», pirmā doma bija: beidzot kaut ko parāda par Latviju!, bet uzreiz otra: tie džeki taču nāk no Jelgavas! Tas man vienmēr ir svarīgi, ka kāds, kas izsities, ir no manas dzimtās pilsētas.
Kāpēc tu mīli šo spēli – basketbolu?
Jebkuram cilvēkam, kas saistīts ar sportu, ne obligāti ar basketbolu, tas ir vairāk dzīvesveids. Kādā formā un cik bieži tas realizējas, nav tik svarīgi. Pats cilvēks jūt, kādas emocijas, kādu enerģiju viņš no tā saņem, tāpēc viņš sporto. Basketbols, iespējams, ir viens no intelektuālākajiem komandu sporta veidiem, jo kādu fizisku nevarēšanu daļēji var aizstāt ar domāšanas spēju un spēles izpratni. Tieši tā manu spēli dažkārt raksturo speciālisti.
Vai pēc basketbolista karjeras tu gribētu iesaistīties biznesā vai politikā?
Tāda iespēja pastāv. Pašlaik jau domāju, ko darīšu pēc basketbolista karjeras. Man ir ekonomikas bakalaura diploms, ko ieguvu Lauksaimniecības universitātē. Pagaidām mums pie stūres ir laimes meklētāji, bet jo ātrāk dzīve sakārtosies, jo izglītībai būs lielāka nozīme. Pirms gadiem četriem iestājos maģistrantūrā Tehniskās universitātes Biznesa augstskolā, kas darbojas pie Bufalo Universitātes. Tad Latvijas basketbolā bija finansiāls pagrimums, kad par spēlēšanu maksāja tikai izdzīvošanai, tāpēc klubs daudz nevarēja iebilst, ka paralēli mācījos. Pēc pusgada Latvijas komandas sāka spēlēt Eiropas kausa izcīņās, un es biju spiests pārtraukt studijas. Tagad, kad atgriezos Latvijā, iespējams atjaunot studijas, bet jārēķinās, kā uz to skatīsies mani darba devēji – jaunizveidotais klubs «Skonto».
BK «Skonto» ienāk Latvijas basketbolā ar lieliem plāniem. Tas varētu saasināt intrigu Latvijas Basketbola līgas čempionātā?
Tas varbūt nav tas būtiskākais, kas mani saista pie šā projekta. Galvenais, ka «Skonto» kluba izveide vispār sakārtos basketbola saimniecību. Viņiem ir tālejoši mērķi ieguldīt naudu infrastruktūrā, attīstīt jauniešu basketbolu, atjaunot basketbola internātskolu. Ja nebūtu Indriksona, mēs modernas sporta halles, kur spēlēt basketbolu, nezin cik ilgi vēl pētītu uz papīra. Indriksons un viņa domubiedri Rīgā plāno izveidot spēcīgu komandu, kas jauniešiem piedāvās izaugsmes iespējas tepat uz vietas, proti, jaunatnes līga – pārejas vecums (dublieri) – profesionālā komanda. Pozitīvi, ka visos līmeņos būs sakārtota basketbola sistēma. Bet ikgadējais «derbijs» Ventspils – Rīga? Labi, lai būtu, tas piesaistīs tikai papildu uzmanību basketbolam.
Tu vairākus gadus spēlēji Polijas līgā. Kādas pārdomas radušās, salīdzinot to ar mūsu čempionātu?
Sportiskais līmenis Polijas čempionātā neapšaubāmi ir augstāks, jo katrā komandā var spēlēt četri ārzemnieki, piedalās 16 klubu. Finansiālais potenciāls ļauj nodrošināt laba līmeņa čempionātu, kas ceļ spēlētāju kopējo līmeni. Ņemot vērā mūsu ierobežoto rocību un mazo tirgu, Latvijā tāda līmeņa čempionātu nekad neizdosies sarīkot. Nekad arī nebūs desmit līdzvērtīgu komandu, kas cīnīsies par medaļām, tomēr divas trīs labas vienības ar labu finansējumu, organizāciju un jauniešu komandu Latvijā var pastāvēt. Svarīgi, lai puiši 17 – 18 gados neaizplūst uz ārzemju klubiem par sviestmaizi, bet normāli pelna šeit gan sev, gan tiem, kas naudu ieguldījuši viņu izaugsmē. Varam izveidot arī saspringtu un līdzsvarotu čempionātu, bet, ja gribam radīt komandu, kas būs spējīga konkurēt Eiropā, – Latvijā tai nebūs pretinieku. Basketbola aprindās cirkulē doma, ka varētu izkliedēt labākos basketbolistus pa Latvijas klubiem; viņi būtu pietiekami labi atalgoti, lai nekur nebrauktu, bet Eiropas kausos vai Ziemeļvalstu līgā apvienotos divās klubu izlasēs. Man optimālākais variants liekas, piemēram, ja labākos spēlētājus sadalītu pēc reģionālā principa. Jelgavai būtu piesaistīts jelgavnieks vai Liepājai – liepājnieks, attīstītos basketbolistu lokālpatriotisms, vietējiem jauniešiem būtu tuvākā perspektīva iekļūt savas pilsētas klubā. Bet šādu varianta realizāciju es apšaubu, jo latviešu mentalitāte neļauj vienoties savā starpā diviem, kur nu vēl astoņiem.
Tagad jauniešiem ir lielākas iespējas nekā tad, kad tu sāki trenēties. Plašākas perspektīvas ceļ jauniešu meistarību…
Jā, tagad tālākās perspektīvas ir daudz skaidrākas. Piemēram, lai tiktu līdz NBA, piecpadsmitgadīgam jaunietim tagad soļi ir skaidri – labi jāmācās, daudz jātrenējas, jātiek kadetu izlasē un sevi jāapliecina, pēc tam meistarība jāparāda Amerikas koledžu basketbolā, un tad var jau domāt par NBA. Ceļš zināms, pārējais atkarīgs no talanta, gribasspēka. Savulaik mūsu paaudzes basketbolisti «nezināja», kur ir Amerika. Augstākie griesti likās VEF. Šogad Kaspars Kambala bija tuvu katra nopietna basketbolista sapnim, bet, lai iekļūtu NBA klubā, viņa fiziskajiem dotumiem pietrūka kādu desmit centimetru. Viņa ampluā spēlētājiem, spēka uzbrucējiem, ir vislielākā konkurence. Tomēr esmu pārliecināts, ka ar laiku vēl kāds latvietis spēlēs NBA. Hokejisti noteikti iebildīs, bet es domāju, ka basketbols Latvijā ir sporta veids Nr.1. Tieši tāpēc, ka «zem meistariem» ir attīstīts jauniešu basketbols. Jauniešu basketbola izlases tomēr cīnās Eiropas čempionātos par vietām, bet, kad lasu, ka jaunie hokejisti B grupā graujoši zaudējuši japāņiem, rodas jautājums, kas būs, kad Oļegs Znaroks beidzot pakārs slidas vadzī.
Presē jau rakstīts, ka traumas dēļ Eiropas čempionāta finālturnīrs noritēs bez tavas līdzdalības un uz laiku savas Latvijas izlases kapteiņa funkcijas esi nodevis Raimondam Migliniekam. Kādas, skatoties it kā no malas, šķiet mūsu izlases izredzes?
Grupa ir spēcīga, objektīvi varbūt esam vājākie grupā, bet veiksmes gadījumā varam no tās iziet pat ar divām uzvarām. Pilnīgi neuzvaramu, galvastiesu pārāku, komandu Eiropā praktiski nav, daudz kas atkarīgs no apstākļiem. Galvenais, lai mums nebūtu kauns par spēli, ko parādīsim. Ja nospēlējam tikai par astoņdesmit procentiem, tad parasti ir sirdsapziņas pārmetumi, ka neizdarījām visu, ko spējam. Viss jāpaveic par simts procentiem laukumā un ārpus tā, tad var vērtēt, kā pietrūka – meistarības, veiksmes vai gribas.
