Braucot pa ceļu Mežciems – Staļģene – Jaunsvirlauka, pirms autobusu pieturas «Pauļiki» labajā pusē ir grantēts lauku ceļš, pa kuru dodoties līdz galam, nonācām zemnieku saimniecībā «Krūmāles».
Braucot pa ceļu Mežciems – Staļģene – Jaunsvirlauka, pirms autobusu pieturas «Pauļiki» labajā pusē ir grantēts lauku ceļš, pa kuru dodoties līdz galam, nonācām zemnieku saimniecībā «Krūmāles», kur saimnieko saulaina un jauka ģimenīte: tētis Ivars, māmiņa Indra, meitas Linda, Kristīne un pastarītis Jānis.
Nu jau būs pagājis gandrīz divpadsmit gadu, kopš Krūmiņu ģimene sākusi čakli rosīties mantotajā saimniecībā, kur, apstrādājot deviņdesmit hektāru aramzemes, tiek audzēti graudaugi, kartupeļi, zemenes un ābeles.
Lielākās platības saimnieks Ivars atvēlējis graudaugiem, vasarāji un ziemāji kopā aizņem sešdesmit hektāru. Tā kā «Krūmāļu» kūtiņa, kurā vēl pirms neilga laika rukšķējis paprāvs cūku bariņš un māvuši buļļi, pagaidām stāv tukša, izaudzētie graudi tiek pārdoti uzņēmumam «Balticovo», kur naudiņu gan maksājot godīgi, taču jārēķinās ar diezgan ilgu stāvēšanu rindā. «Pagājušajā gadā graudus nodevām «Zelta kukulītī», un, ja nebūtu divas trīs reizes nedēļā braucis uz Rīgu, stāvējis pie uzņēmuma vārtiem un lūdzis savu naudu, vēl tagad to nebūtu saņēmis,» stāsta Ivars.
Gluži tāpat kā graudi, arī kartupeļi, zemenes un āboli «Krūmālēs» audzēti pārdošanai. Tie tiek ielādēti saimniecības baltajā autobusiņā un – prom uz Rīgu.
Ar gadiem, cītīgi strādājot, saimnieki ir spējuši nopirkt visu lauksaimniecībai nepieciešamo tehniku: traktorus, kombainus, kravas automašīnu, vien sējmašīna jāaizņemas no kaimiņiem. Vairums tehnikas pirkta lietota. «Ja kas salūst, Ivars pats remontē: lauznis rokās un labo,» smaidot stāsta Indra. «Laika gaitā viss pamazām iegājis sliedēs: tehnika savākta, realizācijas vietas atrastas, atliek vien strādāt,» teic saimnieks.
Sešas mazas, čaklas rokas
Lielākos un mazākos lauku darbiņos tētim un mammai talkā nāk trīs braši palīgi: Linda, Kristīne un Jančuks. «Zemeņu laikā lasīja ogas, karstajā laikā sēdēja uz lauka un šķiroja kartupeļus, brīžiem jau varēja manīt, ka darbiņi apnikuši, tomēr turējās braši,» priecājas mamma.
Agrāk «Krūmālēs» tika arī turēti lopi, un Jānis ar Kristīni bija nolēmuši paši pamēģināt, kā īsti ir audzēt cūkas. «Nopirkām viņiem divus sivēnus, tad nu paši kopa,» stāsta tētis «Nāca uz kūti, mala rukšiem saknes un baroja,» atceras Indra. Kad no mazajām cūciņām bija izaugušas prāvas cūkas, tās nodeva gaļā, un mazajiem cūkkopjiem kabatās skanēja pašu nopelnīta naudiņa, par kuru gan mamma sākumā bija nedaudz uztraukusies: «Domāju – nu tik būs čipsi un kolas. Bet nekā. Bērni nopirka savai istabai tapetes, žalūzijas, galda lampu un datoru. Ar naudiņu izrīkojās ļoti prātīgi,» slavē māmiņa.
Bērni ir īsti laucinieki. «Pilsētā viņi noteikti nevarētu dzīvot,» teic tētis, «Kādreiz, kad iznāk aizbraukt uz Jelgavu pie radiem, ilgāk par dienu nevarot izturēt – pārāk garlaicīgi.» «It kā tu būtu iesprostots būrītī: sēdi, skaties televizoru, kad izej laukā – visapkārt pliks asfalts,» nepatikā noskurinās Indra. Laukos bērni var skraidīt pa pļavu, spēlēties ar suņuku, doties tētim līdzi uz upi. Makšķerēšana dienās būšot mazā Jāņa hobijs, vēl gan neesot pacietības: sapinoties aukla, paliekot dusmīgs un ejot mājās. «Taču viendien viņš lielījās, ka noķēris vairāk par mani: Jancim – pieci asarīši, man tikai viens,» smejas tētis. Jānis ir tāds kārtīgs topošais lauksaimnieks, šogad jau ierīkojis pat savu dārziņu, kur lielākais prieks gan bijis kaut ko iestādīt, tik ar to kopšanu gan bijis kā bijis. Taču daži dārzeņi izauguši. «Vēl nesen divus lielus ķirbjus tur atradām,» liela Ivars.
Kristīnei ļoti patīk dzīvnieki. Viņai ir arī savs luteklis – kucēns Renda, kuram jau iemācītas dažas komandas, tētis gan meitu brīdina, lai suņuku nepiesavinās, jo tas esot viņa. Ivaram padomā Rendu izaudzināt par kārtīgu medību suni.
Nesen Krūmiņu ģimene nopirka zāles pļāvēju. To rūcinot, pa sētu braukā abas meitenes. «Izvelk pļāvēju laukā, iedarbina, un – aiziet,» smej Indra. Sākumā gan neesot pieticis spēka iedarbināt mašīnu, taču tagad jau ietrenējušās.
Lindai no visiem lauku darbiņiem vislabāk patīkot lasīt kartupeļus. «Pašreiz gan tas nav jādara,» teic viņa, taču tētis steidz mierināt: «Būs, būs, nākamnedēļ sāksim vākt vēlos.»
Aun kājas ceļam uz skolu
Tepat aiz stūra ir 1. septembris, jaunā mācību gada sākums. Arī Krūmiņu ģimenei tas nāk ar izdevumiem. «Taču tie ir katru gadu nemainīgi: bērni aug, jāpērk jauns apģērbs, apavi,» stāsta Indra. «Finansiāli varam nopelnīt, lai pietiktu bērniem,» teic Ivars.
Krūmiņu ģimenes visas trīs atvasītes rudenī mācību gaitas atsāks Staļģenes pamatskolā, kas savulaik ir bijusi arī tēta Ivara «gaismas pils».
Vecākā meita Linda mācīsies pirmspēdējā skolas klasē – astotajā, Kristīne – septītajā, bet mazais Jānis – otrajā klasītē. Skola atrodas gandrīz četru kilometru attālumā no mājām, tādēļ iznāk neliela vizināšanās. No rītiem brašos skolēnus ved tētis, bet atpakaļ gan jābrauc ar autobusu. «Parasti jau vairāk viņus lutinu ziemā, kad grūti izbrist aizsnigušo ceļu līdz pieturai,» stāsta Ivars. Krūmiņu bērniem nav problēmu nokļūt līdz skolai.
1. septembri visvairāk gaida Linda, tad atkal varēs satikt vecos draugus. «Arī mācīties gribas,» atzīstas viņa. Kristīnei šķiet, ka pirmās nedēļas skolā gan būšot interesantas, taču pēc tām atkal varētu būt brīvdienas. Bet Jancim uz skolu vēl pavisam negribas iet, trīs mēneši esot par maz, lai kārtīgi atpūstos.
Sesavas skola gan pēc vecāku, gan bērnu atsauksmēm esot laba. «Cilvēki tur ļoti draudzīgi,» teic Kristīne. Arī pedagoģiskais līmenis augsts.
Mācības vecāki gandrīz pilnībā atstāj bērnu ziņā. «Daudz nejaucos, cik viņi ir spējīgi iemācīties, tik arī zina,» teic mamma.
Jānim no mācītajiem priekšmetiem vislabāk patīk sports, arī matemātikai nav ne vainas, savukārt Kristīnei tā nepatīk. Kopumā visiem trijiem sekmes skolā esot labas.
Raibu raibie vaļas brīži
Ārpus mācībām bērniem katram ir sava aizraušanās. Lindu interesē florisms. «Mamma speciāli man sastādīja puķes, lai varu taisīt kompozīcijas,» stāsta meitene. «Nopirkām viņai floristikas avīzi, kur pasmelties idejas, arī «Mūsmājās» reizēm ir padomi, kuras puķes un kā likt kopā,» stāsta Indra. Interese par ziediem Lindai esot jau kopš agras bērnības. «Kad bija mazāka, visām puķēm norāva galviņas. Es no rīta tā priecājos par ziediem, bet vēlāk, kad paskatījos uz dārza pusi, nevienu vairs neredzēju, tad tik nāca Linda ar pilnām saujām galviņu,» smaidot atceras mamma. Arī Jancim patīk reizēm izstrādāt pa blēņai. Kad kopā ar brālēnu Viktoru tiek savā vaļā, «ziepes» garantētas. «Viendien abi tēloja frizierus, viens otram tādas frizūras sataisīja, ka tik turies: Jānis Viktoram priekšējos matus līdz pat saknēm nogrieza, brālēns vēl tikai bija paspējis Janča matos uztaisīt mākslinieciskus robus,» smejas Indra. Kristīne gan esot prātīga meitene, tik plūmju karos piedalās. Taču, ja ir pamiera laiks, viņa labprāt zīmē. «Agrāk visas sienas mājās nozīmēja, trenējās,» smejas tētis, bet tagad Kristīne piedalās nometnēs. Vasaras sākumā meitene saņēma godalgu valsts mēroga konkursā, kur vajadzēja zīmēt hokeja līdzjutējus.
Bērni savā starpā sadzīvo draudzīgi. «Reizēm jau kāda «muša» iekož, taču tas ātri aizmirstas,» teic mamma.
Manuprāt, lauku bērni ir īpaši. Viņi ir tīri, atklāti, bez ļaunuma, bez liekulības, un galvenās šo dārgumu glabātājas ir ģimene un skola.
Tiekoties ar Krūmiņu ģimeni, man radās pārliecība, ka laukos nākotne būs, ja vien izdosies nosargāt to labo un skaisto, kas mīt tās veidotājos – bērnos.
