Daugavpils un Jēkabpils pašvaldības ir vienas no pirmajām Latvijā, kas pieņēmušas savu ētikas kodeksu un izveidojušas ētikas komisiju, kas seko kodeksa izpildei.
Daugavpils un Jēkabpils pašvaldības ir vienas no pirmajām Latvijā, kas pieņēmušas savu ētikas kodeksu un izveidojušas ētikas komisiju, kas seko kodeksa izpildei. Kodekss nosaka pašvaldības amatpersonu un darbinieku uzvedības normas, kā arī to, ka pienākumi ir jāpilda likumīgi, godprātīgi un kvalitatīvi. Savukārt priekšsēdētājiem un viņu vietniekiem jārūpējas, lai darba apstākļi atbilstu funkcijām, nedrīkst pieļaut darbinieku diskrimināciju pēc dzimuma, sociālā stāvokļa, rases, nacionālās piederības, attieksmes pret reliģiju un seksuālās orientācijas. Kodekss paredz arī to, ka jāievēro Satversme, likumi un citi normatīvie akti, jābūt pieklājīgiem un pretimnākošiem pret apmeklētājiem, jāatsakās no apreibinošām vielām, stingri jāievēro Korupcijas novēršanas likums u.c.
Aija Tračuma, Kalnciema pilsētas Domes priekšsēdētāja:
Manuprāt, šāds kodekss varētu būt aktuāls lielām pašvaldībām, kuru pakļautībā ir vairāk cilvēku. Mūsu pilsētiņā Domes administrācija nav tik plaša, un kolektīvs mums ir stabils. Domē strādā kompetenti darbinieki, piecu gadu laikā esmu izveidojusi komandu, par kuru varu galvot. Nezinu, vai rakstīts kodekss ir labāks par nerakstītajām normām, ko ievēro mūsu pašvaldībā. Katram cilvēkam ir savas ētikas normas, ko viņš nepārkāpj. Dzīvē taču neviens arī nevadās pēc rakstītiem likumiem, bet gan rīkojas pēc savas pārliecības. Mēs jebkuru neskaidru jautājumu atrisinām pārrunās, un tāpēc nav nepieciešama atsevišķa komisija, kas to izšķirtu. Arī vēlētāji uzticas tiem, kuru darbs viņus apmierina – neatkarīgi ne no kādiem kodeksiem. Ja runā par diskrimināciju, tad Kalnciems ir spilgts piemērs – šeit dzīvo daudz cittautiešu un nepilsoņu, un arī viņi mums uzticas. Savukārt par korumpētību, manuprāt, visi jau ir pārliecinājušies, ka Domē ar kukuli tālu netiksi. Iedzīvotāji zina, ja pašvaldībai būs iespējams, tā viņiem palīdzēs. Protams, man ir arī sava ētikas sistēma, un es uzskatu, ka katrs cilvēks nav piemērots darbam pašvaldībā. Taču tā jau ir mana vērtību sistēma.
Nellija Empele, Līvbērzes pagasta Padomes priekšsēdētāja:
Šāds kodekss pašvaldībai var nākt tikai par labu un celt tās tēlu. Var jau būt diskusijas par to, ka mazām pašvaldībām tas nav vajadzīgs, taču, piemēram, mūs sadarbības padomē «Bērzes krasti» tas būtu ļoti reāli. Visvairāk no tā iegūtu tieši noteiktās teritorijas iedzīvotāji. Tas būtu solis pretī civilizācijai. Patlaban ievērojam normas, ko nosaka darba likumkodekss, nedaudz mūs regulē arī Pašvaldību nolikums, bet uzsvara uz ētikas normām tur diemžēl nav.
Līdz šim dažādas nepilnības un sūdzības esam risinājuši pārrunu ceļā. Parasti šādos gadījumos man šķiet svarīgi uzklausīt abas puses un tad arī pieņemt lēmumu. Taču, ja darbotos ētikas kodekss un ētikas komisija, šīs lietas izskatītu plašāk un vērtējums būtu neatkarīgāks.
Jānis Verenieks, Vilces pagasta Padomes priekšsēdētājs:
Uzskatu, ka vismaz pagaidām mūsu pašvaldībā ētikas kodekss nav nepieciešams. Kārtīgs vadītājs vienmēr pats var tikt galā ar visām lietām. Jāatzīst gan, ka man līdz šim nav iznācis izskatīt neapmierinātu darbinieku vai iedzīvotāju sūdzības, jo neviens tās nav iesniedzis. Iespējams, ka šai amatā atrodos pārāk mazu laika sprīdi un problēmas vēl ir tikai priekšā. Tāpēc pieļauju, ka ar laiku ētikas kodekss var kļūt populārs. Tomēr tas ir arī ekonomisks jautājums. Pašvaldībai to vajadzētu finansēt, bet Vilces pagasta Padome to patlaban nevar atļauties.
Man tiešām ir prieks, ka strādāju kopā ar komandu, kas zina savu darbu un prot saprasties ar iedzīvotājiem, kā arī labi satiek savā starpā.
