Sabiedrības integrācijas pētījuma «Atsvešinātības pārvarēšana» (jeb, citādi sakot, par to, kas šajā valstī nav kārtībā) autori nenoliedz, ka mūsdienu situācijā masu informācijas līdzekļu izpausmes publiskajā telpā kļūst visredzamākās.
Sabiedrības integrācijas pētījuma «Atsvešinātības pārvarēšana» (jeb, citādi sakot, par to, kas šajā valstī nav kārtībā) autori nenoliedz, ka mūsdienu situācijā masu informācijas līdzekļu izpausmes publiskajā telpā kļūst visredzamākās. Un nav jābrīnās, ka tie apmierina savu lasītāju noskaņojumus vairāk, nekā tos veido kādu noteiktu principu labā. Šie principi pagaidām tiek turēti tā, lai katrs tos redzētu no savas puses…
Tāds varētu būt attiecināms arī uz notikumiem 23. augusta sakarā – kad tika atzīmēta Latvijas valstiskās neatkarības desmitgade. Viens no pasākumiem šajā kontekstā bija Kara muzejā atklātā ekspozīcija, kas veltīta iepriekš maz zināmai un pētītai pretpadomju pretošanās kustībai KOLA – «Kaujas organizācijai Latvijas atbrīvošanai». Baigajā gadā tajā darbojušies ap 200 cilvēku, lielākoties skolu un studējošā jaunatne, kas nespēja samierināties ar Latvijas okupācijas faktu un (iespējams, jaunības maksimālismam raksturīgajā naivumā) mēģināja tai pretoties pat ar ieročiem rokās.
Šajā pretošanās kustībā darbojās arī jelgavnieki. Par to «Ziņas» rakstīja pagājušā gada 14. jūnija numurā, atvēlot veselu avīzes atvērumu. Publikācijas kopija bija eksponēta vienā no minētās izstādes stendiem. Kara muzejā bija ieradies arī viens no retajiem dzīvajos palikušajiem koliešiem – Harijs Veiss. Lielākā daļa viņa līdzgaitnieku tika nošauti Astrahaņas un Soļiļeckas cietumos, citi neizturēja mūža ieslodzījumu izsūtījumā Sibīrijā. Viņu vaina bija tikai tā, ka nespēja pakļauties svešai, naidīgai varai, nepieņēma to ar urrā saucieniem, kā mēdza iztēlot padomju propaganda.
Vai H.Veiss ar saviem biedriem toreiz rīkojās patriotiski? Viņi, iespējams, pat tādu apzīmējumu nebija iedomājušies: viņi vienkārši nepieņēma vardarbīgi uzspiesto iekārtu un teroru, kas vārda tiešā nozīmē bija sarkans.
Pieminētās izstādes atklāšanā pabijis arī krieviski iznākošās avīzes «Vesti Segodņa» žurnālists. Visumā korekti iepazīstinājis lasītājus ar pašu notikumu – izstādes atklāšanas faktu –, īsu KOLA «vizītkarti» un atsaukdamies uz pieminēto publikāciju «Ziņās», šis uz solīdumu pretendējošais preses izdevums, itin kā pēkšņi būtu pārvērties klaiņājošā zīlniecē, turpat tālāk nodrukājis šādu rindkopu: «Kas būtu noticis ar KOLA, ja viņi būtu noturējušies līdz kara sākumam? Acīmredzot («očevidno», nevis «verojatno» – tas ir apgalvojums, dāmas un kungi, nevis pieņēmums – A.J.) – tas pats, kas ar lielāko daļu «nacionālo partizānu»: šaušana sarkanarmiešu mugurās, aktīva «judenfrei» akciju veikšana, kalpošana (dienests) policijas palīgdienestā, bet tālāk – emigrācija vai Sibīrijas lēģeris. Tagad, protams, KOLA ir varoņi, un Saldus centrā vieniem drīz tiks uzstādīts piemineklis.»
Tā, lūk, pravieto minētā avīze. Nenosarkdama. Nepadomājot par cēloņu un seku sakarībām. Ignorējot elementāru ētiku attiecībā pret cilvēkiem, kas (šīs publikācijas autora priekšā?) noziegušies ar to, ka pirms sešdesmit gadiem, savā jaunībā, iestājušies par to pašu demokrātisko valsti, kurā šī avīze tagad var iznākt.
Varētu jautāt, ko raksta autors būtu darījis, ja atrastos koliešiem līdzīgā situācijā – nebūtu «patriots»? Bet jautāt lieki. Tāpat kā ir pāragri spriest, vai bijušie kolieši par cieņas un goda aizskaršanu sūdzēs avīzi tiesā vai ne, kā pirmajā apmulsumā bija apņēmušies. Un tikpat nenopietni kā sagaidīt sabiedrības pilnīgu integrāciju valstī, kurā divu atšķirīgu tautu un kultūru pārstāvji nevis meklē tuvināšanās iespējas, bet – vairāk vai mazāk klaju kašķi.
Jā, ar citēto publikāciju «Vesti Segodņa» droši vien izpelnījās kādu «mātes vārdos» tērptu uzslavu. Taču, ja diskusijās sabiedrības priekšā (TV ekrānos un citos saziņas līdzekļos) «krievvalodīgo» preses pārstāvji samērā loģiski un saprotami pauž un argumentē vēlmi dzīvot mūsu demokrātiskajā valstī, respektējot tās pilsoņu brīvības un arī pienākumus, tad kāpēc viņi ne tikai šajā gadījumā, bet nereti arī ikdienā rīkojas pilnīgi pretēji saviem apgalvojumiem?
Vai tieši minētais citāts nav sava veida nazis – nevis pagātnes rēgu, bet mūsdienu Latvijas sabiedrības mugurā? Vismaz vienas, kaut nelielas tās daļas mugurā noteikti. Tās daļas, kura ar savu dzīvību, asinīm vai vismaz veselību samaksājusi par iespēju mūsu paaudzei dzīvot brīvā valstī.
Krievu presē strādā gudri un pārsvarā arī ļoti labi cilvēki, kas lieliski saprot, par ko raksta. Kādēļ tad viņi nebeidz pilināt indi sabiedrībā, kas, godīgi sakot, pārsvarā no tās ir jau nogurusi? Vai arī – apdullusi…
Krievu multiplikācijas filmu klasiskais varonis runcis Leopolds nebeidz atkārtot: «Zēni, dzīvosim draudzīgi!» Kurš būs pirmais, kas to sāks darīt?
Paturēsim prātā: mūsdienu situācijā masu informācijas izpausmes publiskajā telpā ir visredzamākās. Varbūt pirmajiem jābūt tieši preses darbiniekiem – neatkarīgi no valodas, kādā viņi raksta. Vai varbūt tomēr viņu lasītājiem, kuru noskaņojumus viņi «apmierina» vairāk nekā tos veido?
