Nelielas pārdomas par atsevišķām Latvijas kultūrprocesa norisēm.
Nelielas pārdomas par atsevišķām Latvijas kultūrprocesa norisēm
Rīgas astoņsimtgades svinību sakarā šī vasara ir bijusi un turpina būt neparasti piesātināta ar dažādiem kultūras un izklaides pasākumiem – Hanzas dienām, izdaudzinātā salūtā kulminējušajām galvaspilsētas astoņsimtgades svinībām. Kopš augusta sākuma līdz pašām septembra beigām Rīgu izdaiļo, pieskandina un priecē Eiropas kultūras mēnesis, kura laikā notiekošo pasākumu klāstā sev ko tīkamu, šķiet, atradīs jebkurš kultūras interesents. Aizvadītās nedēļas nogale neapšaubāmi izvērtās par patīkamu pārdzīvojumu visiem skaņumīļiem – sākās Eiropas skaņu simpozijs triju dienu garumā.
Runājot par tā koncepciju, laikam jāsāk ar visai intriģējošo sadalījumu: Āfrikas, Āzijas un Amerikas tautu mūzika Eiropā; Eiropas čigānu mūzika, kā arī Ziemeļeiropas mūzika. Par pēdējo vidusmēra Latvijas klausītājam parasti kaut kas ir zināms, bet par tālāku zemju (un kontinentu) skaņu kultūru vairumam Latvijas skaņumīļu nav bijis daudz iespēju gūt priekšstatu.
Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – nabadzīgais kultūras apmaiņas process, kas nenoliedzami bremzē arī pašmāju kultūras izaugsmi, jo cik tad ilgi «vārīsies savā sulā». Ļoti retie līdz šim notikušie koncerti, piemēram, Indijas klasiskās mūzikas koncerti, tika rīkoti, apvienojoties saujiņai entuziastu, kuriem vēl ilgus mēnešus pēc tam no savas kabatas jāatmaksā šādu koncertu radītie zaudējumi. Jāpiebilst, ka 99% gadījumu šādi koncerti tiek rīkoti Rīgā (reizēm Ventspilī vai Liepājā) un attālāko Latvijas nostūru iedzīvotājiem ir grūti apmeklējami. Šķiet, viens no risinājumiem šādas situācijas uzlabošanai varētu būt aktīva Latvijas pilsētu sadarbība ar sadraudzības pilsētām, jo katras pilsētas kultūrvide raksturo, piemēram, arī uzņēmējdarbības iespējas noteiktajā pilsētā. Un visskumjākais ir tas, ka Rīga ir kļuvusi par ūdensgalvu arī attiecībā uz kultūras norisēm.
Tāpēc Latvijas nepārbagātajā kultūras procesā ir nepieciešami tādi pasākumi kā Eiropas skaņu simpozijs. Un žēl, ka kaut kas tāds nenorisinās katru gadu. Nez kāpēc šādi festivāli ļoti veiksmīgi notiek nabadzībā grimstošajā Krievijā vai arī – ik pa diviem gadiem organizētais Orientālās mūzikas festivāls Tallinā, kura ietvaros šovasar Rīgā muzicēja pasaulslavenais indiešu flautists Hariprasads Čaurasija.
Runājot par Eiropas skaņu simpozija dalībniekiem, var droši teikt, ka tie pilnā mērā attaisnoja organizatoru cerības. To, ka Amsterdamā mīt daudzu Āfrikas valstu pārstāvji, zinājām, bet par atraktīvo afrodžeza grupu «Kara Dara» Latvijā līdz šim laikam nebija dzirdēts. Melnā kontinenta ugunīgie ritmi rīdziniekiem gluži labi gāja pie sirds. To pašu var sacīt arī par zviedru gliemežvāku un citu pūšamo instrumentu virtuozu Tomiju Adolfsonu un turpat, Zviedrijā, mītošo tibetiešu tautas un sakrālās mūzikas dziedātāju Čimi Topgjalu. Par to, ka Latvijā kādam varētu nepatikt čigānu mūzika vai flamenko, domājams, vispār šaubas nerodas. Savukārt Ziemeļeiropa ir mūsu saknes, kurām tikai par labu nāk simbioze ar kādu eksotiskāku augu.
